Artrīts – veidi, simptomi un kā mazināt locītavu sāpes

Locītavu sāpes var apgrūtināt iešanu, piecelšanos, darbu ar rokām, sportošanu un pat miegu. Tomēr ne visas locītavu sāpes nozīmē vienu un to pašu diagnozi. Artrīts nav viena konkrēta slimība – tas ir plašs apzīmējums dažādiem stāvokļiem, kas skar locītavas un var izraisīt sāpes, stīvumu, pietūkumu un kustību ierobežojumu.

Artroze, reimatoīdais artrīts un podagra var izraisīt līdzīgas sūdzības, taču to izcelsme un ārstēšana būtiski atšķiras. Artrozes gadījumā galvenā nozīme bieži ir pakāpeniskai slodzes pielāgošanai un vingrojumiem, savukārt iekaisīga artrīta gadījumā var būt nepieciešama savlaicīga reimatologa konsultācija un slimības gaitu ietekmējoši medikamenti.

Tādēļ artrīta sāpju mazināšana sākas nevis ar nejauši izvēlētu procedūru vai palīglīdzekli, bet ar izpratni par to, kas izraisa simptomus.

Kas ir artrīts?

Artrīts ir kopīgs nosaukums slimībām, kas ietekmē vienu vai vairākas locītavas. Atkarībā no artrīta veida var tikt skarts locītavas skrimslis, kauls, locītavas kapsula, sinoviālais apvalks, cīpslas un apkārtējie muskuļi.

Biežākās pazīmes ir:

• sāpes kustības vai miera laikā;
• locītavas stīvums;
• pietūkums;
• siltuma vai karstuma sajūta;
• samazināts kustību apjoms;
• muskuļu spēka samazināšanās;
• grūtības veikt ikdienas darbības.

Artrīta simptomi var attīstīties pakāpeniski vai sākties pēkšņi. Tie var saglabāties ilgstoši, periodiski pastiprināties vai norimt. Simptomu raksturs ir viens no faktoriem, kas palīdz ārstam noteikt iespējamo artrīta veidu.

Biežākie artrīta veidi

Osteoartrīts jeb artroze

Artroze ir biežākais artrīta veids. Tā nav tikai vienkārša skrimšļa “nolietošanās”, bet pakāpeniskas pārmaiņas visā locītavā, tostarp skrimslī, kaulā, locītavas kapsulā un apkārtējos muskuļos.

Artroze visbiežāk skar:

• ceļa locītavas;
• gūžas locītavas;
• roku un pirkstu locītavas;
• pēdas;
• mugurkaula locītavas.

Raksturīgas ir sāpes fiziskas slodzes laikā vai pēc tās, īslaicīgs stīvums pēc miera perioda un pakāpeniska kustību ierobežošana. Simptomi un rentgena attēlā redzamās pārmaiņas ne vienmēr sakrīt – izteiktas strukturālas izmaiņas var radīt nelielas sūdzības, savukārt salīdzinoši nelielas pārmaiņas dažkārt būtiski ietekmē ikdienu.

Cilvēkiem pēc 45 gadu vecuma artrozi bieži iespējams noteikt klīniski, ja sāpes ir saistītas ar aktivitāti un rīta stīvums nepārsniedz aptuveni 30 minūtes. Rentgens nav nepieciešams automātiski katram pacientam, ja vien nav netipisku simptomu vai aizdomu par citu diagnozi.

Reimatoīdais artrīts

Reimatoīdais artrīts ir autoimūna iekaisuma slimība. Imūnsistēma kļūdaini uzbrūk locītavu audiem, izraisot ilgstošu iekaisumu. Bez atbilstošas ārstēšanas tas var bojāt locītavas un ietekmēt arī citas organisma sistēmas.

Reimatoīdam artrītam var būt raksturīgs:

• vairāku locītavu pietūkums;
• plaukstu un pēdu mazo locītavu iesaiste;
• izteikts rīta stīvums;
• līdzīgi simptomi abās ķermeņa pusēs;
• nogurums un samazināta enerģija;
• periodiski slimības uzliesmojumi.

Ja vairākas locītavas vai plaukstu un pēdu mazās locītavas ilgstoši ir pietūkušas, nepieciešama savlaicīga ārsta un reimatologa konsultācija. Normāli iekaisuma rādītāji vai negatīvas antivielu analīzes pilnībā neizslēdz reimatoīdo artrītu. Agrīna diagnostika un ārstēšana palīdz samazināt locītavu bojājuma un funkcionālo ierobežojumu risku.

Podagra

Podagra ir kristālu izraisīts artrīts. Paaugstināta urīnskābes līmeņa dēļ locītavā vai ap to var veidoties urātu kristāli, izraisot pēkšņu un ļoti sāpīgu iekaisuma lēkmi.

Raksturīgi simptomi ir:

• pēkšņas, izteiktas sāpes;
• locītavas pietūkums;
• apsārtums un karstums;
• paaugstināta jutība pat pret vieglu pieskārienu;
• simptomu sākšanās naktī vai agri no rīta.

Podagra bieži skar kājas lielā pirksta pamata locītavu, taču tā var rasties arī pēdā, potītē, ceļā, plaukstā, elkonī un citās locītavās. Akūtas lēkmes ārstēšanai un atkārtotu lēkmju profilaksei var būt nepieciešami atšķirīgi medikamenti.

Psoriātiskais artrīts

Psoriātiskais artrīts ir iekaisīga locītavu slimība, kas var rasties cilvēkiem ar psoriāzi. Dažreiz locītavu simptomi sākas vēl pirms izteiktu ādas pārmaiņu parādīšanās.

Tas var skart pirkstu, pēdu, ceļu un citas locītavas, kā arī cīpslu piestiprināšanās vietas. Daļai cilvēku pietūkst viss pirksts vai kājas pirksts. Ja psoriāzes gadījumā parādās locītavu pietūkums, ilgstošs stīvums vai cīpslu piestiprinājuma sāpes, ieteicama ārsta konsultācija.

Reaktīvais artrīts

Reaktīvais artrīts var attīstīties pēc infekcijas, bieži gremošanas vai uroģenitālajā sistēmā. Infekcija var būt jau pārgājusi, kad sākas locītavu sāpes un pietūkums.

Papildus locītavu simptomiem dažkārt rodas acu iekaisums, izteikts nogurums vai citi simptomi. Ja locītavu sāpes sākušās pēc nesenas infekcijas, par to jāinformē ārsts.

Kā pēc simptomiem atšķiras artrīta veidi?

Šī tabula nav paredzēta pašdiagnostikai. Dažādi artrīta veidi var pastāvēt vienlaikus, un simptomi ne vienmēr atbilst klasiskam aprakstam.

Kā nosaka artrīta diagnozi?

Diagnoze sākas ar sarunu par simptomiem un locītavu apskati. Ārsts var jautāt:

• kad sāpes sākās;
• vai tās saistītas ar slodzi;
• cik ilgi saglabājas rīta stīvums;
• vai locītava pietūkst un kļūst karsta;
• vai simptomi skar vienu vai vairākas locītavas;
• vai bijusi trauma vai infekcija;
• vai ir psoriāze, podagra vai iekaisīgas slimības ģimenē.

Atkarībā no situācijas var būt nepieciešamas asins analīzes, rentgens, ultrasonogrāfija, magnētiskā rezonanse vai locītavas šķidruma analīze. Piemēram, locītavas šķidruma pārbaude var palīdzēt atšķirt podagru no infekcijas.

Artrozes gadījumā izmeklējuma aprakstam nevajadzētu būt vienīgajam ārstēšanas kritērijam. Jāvērtē arī sāpes, kustīgums, muskuļu spēks un tas, kā locītava ietekmē cilvēka ikdienu.

Kā mazināt artrīta sāpes?

Artrīta sāpju mazināšana ir atkarīga no diagnozes. Viena universāla ārstēšanas metode nav piemērota visiem artrīta veidiem.

1. Noskaidrojiet artrīta veidu

Artrozes gadījumā vingrojumi un slodzes vadība ir ārstēšanas pamats. Reimatoīdā vai psoriātiskā artrīta gadījumā vingrojumi ir nozīmīgi, taču tie neaizstāj reimatologa nozīmētu slimības gaitu ietekmējošu ārstēšanu.

Arī podagras gadījumā nepietiek tikai ar uztura maiņu vai aukstuma kompresi. Var būt nepieciešama gan akūtas lēkmes ārstēšana, gan ilgtermiņa urīnskābes līmeņa kontrole.

2. Saglabājiet regulāru un piemērotu kustību

Bailes no sāpēm nereti liek cilvēkam pārtraukt kustēties. Īslaicīgi tas var šķist vieglāk, taču ilgstoša aktivitāšu samazināšana var vājināt muskuļus, pasliktināt līdzsvaru un samazināt locītavas spēju panest slodzi.

Artrozes gadījumā visiem pacientiem ieteicami individuāli pielāgoti ārstnieciskie vingrojumi, tostarp lokāla muskuļu stiprināšana un aerobās izturības treniņš. Sākot vingrot, sāpes īslaicīgi var kļūt izteiktākas, taču regulāra un konsekventa slodze ilgtermiņā var uzlabot funkciju, dzīves kvalitāti un samazināt simptomus.

Atkarībā no skartās locītavas programmā var iekļaut:

• muskuļu spēka vingrinājumus;
• locītavas kustīguma vingrinājumus;
• iešanu vai nūjošanu;
• velotrenažieri;
• ūdens nodarbības;
• līdzsvara vingrinājumus;
• ikdienas kustību, piemēram, piecelšanās vai kāpņu izmantošanas, treniņu.

Vingrojumu programma nav jāpadara maksimāli grūta. Svarīgāka ir regularitāte un paredzama simptomu reakcija.

3. Pielāgojiet slodzi, nevis pilnībā atsakieties no tās

Artrīta simptomu pastiprināšanās laikā var būt nepieciešams uz laiku samazināt slodzes apjomu, atkārtojumu skaitu vai kustības amplitūdu. Tas nenozīmē, ka locītava pilnībā jāimobilizē.

Praktiski var palīdzēt:

• sadalīt lielu uzdevumu vairākās īsākās daļās;
• mainīt fiziskas aktivitātes ar atpūtas periodiem;
• izvairīties no strauja slodzes palielinājuma;
• saglabāt vieglas, panesamas kustības;
• pakāpeniski atgriezties ierastajā aktivitātē.

Ja pēc aktivitātes simptomi būtiski pastiprinās un neatgriežas ierastajā līmenī līdz nākamajai dienai, nākamo slodzi var samazināt.

4. Ķermeņa svara samazināšana, ja tā ir nepieciešama

Cilvēkiem ar ceļa vai gūžas artrozi un palielinātu ķermeņa svaru tā samazināšana var uzlabot fizisko funkciju, dzīves kvalitāti un mazināt sāpes.

NICE vadlīnijas norāda, ka ieguvumu var dot jebkāds sasniegts svara samazinājums, bet aptuveni 10% ķermeņa masas samazināšana parasti dod lielāku ieguvumu nekā 5%. Mērķim jābūt reālistiskam un sasniedzamam, nevis balstītam uz strauju diētu.

5. Aukstums un siltums simptomu kontrolei

Aukstuma paka var īslaicīgi palīdzēt, ja locītava pēc slodzes ir pietūkusi, karsta vai izteikti jutīga. Aukstumu nelieto tieši uz ādas.

Siltums dažiem cilvēkiem palīdz samazināt stīvuma sajūtu un atvieglot kustību sākšanu, īpaši no rīta. Taču izteikti karstai un pietūkušai locītavai siltums var nebūt piemērotākais risinājums.

Aukstums un siltums var uzlabot pašsajūtu, bet tie neārstē artrīta cēloni un neaizstāj kustību vai medicīnisku ārstēšanu.

6. Ortozes un staigāšanas palīglīdzekļi

Ortoze, spieķis vai cits palīglīdzeklis var būt noderīgs, ja ir:

• locītavas nestabilitāte;
• izteikta slodzes asimetrija;
• grūtības droši staigāt;
• nepieciešamība īslaicīgi samazināt slodzi;
• sāpes, kas traucē veikt rehabilitācijas vingrojumus.

Apakšējo ekstremitāšu artrozes gadījumā var apsvērt spieķi vai citu iešanas palīglīdzekli. Savukārt ortozes, zolītes un teipošana nav automātiski nepieciešamas visiem – tās ieteicams izmantot, ja ir konkrēta funkcionāla problēma un palīglīdzeklis reāli uzlabo kustību.

Palīglīdzeklis nedrīkst būt vienīgā ārstēšana. Ja iespējams, tas jāapvieno ar piemērotu spēka un kustīguma programmu.

7. Medikamenti jāizvēlas individuāli

Medikamentu izvēle ir atkarīga no artrīta veida, skartās locītavas, citām slimībām un jau lietotajiem medikamentiem.

Artrozes gadījumā starptautiskās NICE vadlīnijas iesaka:

• ceļa artrozes gadījumā apsvērt lokālu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekli;
• iekšķīgi lietojamus pretiekaisuma līdzekļus izvērtēt piesardzīgi kuņģa, nieru, aknu un sirds-asinsvadu riska dēļ;
• izmantot mazāko efektīvo devu pēc iespējas īsāku laiku;
• paracetamolu un vājus opioīdus nepiedāvāt regulāri, ja vien citas iespējas nav piemērotas;
• nelietot stiprus opioīdus artrozes ārstēšanai.

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi nav piemēroti visiem pacientiem. Pirms to lietošanas jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu, īpaši kuņģa čūlas, nieru slimību, sirds-asinsvadu problēmu, grūtniecības vai asins šķidrinātāju lietošanas gadījumā.

8. Injekcijas nav vienādas

Kortikosteroīdu injekciju artrozes gadījumā var apsvērt, ja citi pretsāpju līdzekļi nav piemēroti vai nepieciešams īslaicīgi samazināt sāpes, lai cilvēks varētu aktīvāk piedalīties rehabilitācijā. To efekts parasti ir īslaicīgs.

NICE vadlīnijas nerekomendē hialuronskābes injekcijas rutīnas artrozes ārstēšanai. Tas nenozīmē, ka visās valstīs un situācijās pieeja būs identiska, taču injekciju izvēle jāapspriež ar ārstu, izvērtējot paredzamo ieguvumu, riskus un alternatīvas.

9. Masāža un manuālā terapija ir papildinājums

Masāža un locītavu mobilizācija dažiem cilvēkiem var īslaicīgi mazināt muskuļu saspringumu un uzlabot pašsajūtu. Tomēr tās nevajadzētu pasniegt kā artrīta izārstēšanu.

Gūžas vai ceļa artrozes gadījumā manuālo terapiju var apsvērt kopā ar ārstnieciskajiem vingrojumiem, bet pierādījumi neatbalsta tās izmantošanu kā vienīgo ārstēšanas metodi.

Arī TENS un citas elektroterapijas metodes nevar aizstāt aktīvu rehabilitāciju. NICE artrozes vadlīnijas tās rutīnā neiesaka, jo pierādījumi par klīniski nozīmīgu ieguvumu nav pietiekami pārliecinoši.

Kā fizioterapeits palīdz artrīta gadījumā?

Fizioterapeita uzdevums nav tikai parādīt dažus vispārīgus vingrojumus. Novērtēšanas laikā speciālists var pārbaudīt:

• sāpju raksturu un provocējošās kustības;
• locītavas pietūkumu un kustīgumu;
• muskuļu spēku;
• līdzsvaru un iešanas kvalitāti;
• spēju piecelties, izmantot kāpnes vai strādāt ar rokām;
• ikdienas un sporta slodzi;
• palīglīdzekļa nepieciešamību;
• cilvēka bažas un izvairīšanos no kustības.

Pēc novērtēšanas tiek izvēlēts piemērots sākuma slodzes līmenis. Vienam cilvēkam sākumā var būt nepieciešami vienkārši kustīguma vingrojumi, citam – progresīvs spēka treniņš vai iešanas slodzes palielināšana.

Ja fizioterapeits novēro izteiktu locītavas iekaisumu vai pazīmes, kas neatbilst parastai mehāniskai slodzes reakcijai, viņš var ieteikt ārsta vai reimatologa konsultāciju.

Ko labāk nedarīt?

Artrīta gadījumā nevajadzētu:

• ilgstoši pilnībā izvairīties no kustības;
• agresīvi “izlauzt” stīvu vai pietūkušu locītavu;
• uzskatīt, ka visas locītavu sāpes ir artroze;
• aizstāt reimatologa ārstēšanu ar uztura bagātinātājiem;
• paļauties tikai uz masāžu, teipu, ortozi vai elektroterapiju;
• patstāvīgi ilgstoši lietot pretiekaisuma medikamentus;
• ignorēt strauji pieaugošu pietūkumu un locītavas karstumu.

Kad jāvēršas pie ārsta?

Plānveida ārsta konsultācija ieteicama, ja:

• locītavu sāpes saglabājas vai atkārtojas;
• vairākas locītavas ir pietūkušas;
• rīta stīvums ir ilgstošs;
• pakāpeniski samazinās kustīgums;
• sāpes traucē miegam vai ikdienai;
• parādās locītavas deformācija;
• simptomi sākās pēc infekcijas;
• cilvēkam ar psoriāzi parādās locītavu pietūkums.

Steidzami jāmeklē medicīniska palīdzība, ja viena locītava pēkšņi kļūst ļoti sāpīga, karsta un pietūkusi, īpaši ja ir drudzis, drebuļi vai slikta vispārējā pašsajūta. Šādas pazīmes var izraisīt ne tikai podagra, bet arī septisks artrīts jeb locītavas infekcija, kurai nepieciešama ātra ārstēšana.

Kopsavilkums

Artrīts nav viena slimība, un tādēļ nav arī vienas ārstēšanas metodes, kas būtu piemērota visiem.

Artrozes gadījumā ārstēšanas pamatu parasti veido:

• informācija un izpratne par simptomiem;
• individuāli pielāgoti vingrojumi;
• pakāpeniska slodzes vadība;
• svara samazināšana, ja tā ir nepieciešama;
• piemērota medikamentoza simptomu kontrole;
• atsevišķos gadījumos palīglīdzekļi vai operācija.

Reimatoīdā, psoriātiskā un cita iekaisīga artrīta gadījumā fizioterapija palīdz saglabāt kustīgumu, spēku un ikdienas funkciju, taču tā neaizstāj ārsta nozīmētu slimības gaitu ietekmējošu ārstēšanu.

Svarīgākais mērķis nav vienmēr panākt pilnīgu sajūtu neesamību, bet palīdzēt cilvēkam drošāk kustēties, labāk panest ikdienas slodzi un saglabāt patstāvību.

Izmantotā literatūra

National Institute for Health and Care Excellence. Osteoarthritis in over 16s: diagnosis and management. NICE guideline NG226. 2022.

National Institute for Health and Care Excellence. Rheumatoid arthritis in adults: management. NICE guideline NG100. Updated 2020.

National Institute for Health and Care Excellence. Gout: diagnosis and management. NICE guideline NG219. 2022.

World Health Organization. Osteoarthritis. 2023.

World Health Organization. Rheumatoid arthritis. 2023.

📖 Rehabilitācijas inventārs mājām: ko izvēlēties

📖 Kad pēc ceļa traumas vajadzīga fizioterapeita palīdzība?

📖 Vingrojumi ceļa stabilitātes un spēka atjaunošanai

📖 Ceļa endoprotezēšana: inventārs rehabilitācijai mājās

📖 TENS procedūra – sāpju mazināšanai

Vai locītavas krakšķēšana nozīmē, ka artrīts progresē?

Aigars Caune
Fizioterapeits

Ne vienmēr. Krakšķēšana vai berzes sajūta kustības laikā var būt sastopama arī bez būtiskas simptomu pasliktināšanās un pati par sevi neparāda slimības progresēšanu. Svarīgāk ir vērtēt sāpes, pietūkumu, kustīgumu un ikdienas funkciju. Ja krakšķēšanu pavada locītavas bloķēšanās, pēkšņas sāpes vai strauji pieaugošs pietūkums, ieteicama speciālista konsultācija.

Interesē vairāk praktisku fizioterapeita ieteikumu?

Apskatiet mūsu fizioterapeita ieteikumu sadaļu, kur atradīsiet rakstus par vingrojumiem, traumu profilaksi, sāpju mazināšanu, slodzes pielāgošanu, rehabilitācijas principiem un drošu atgriešanos ikdienas aktivitātēs vai sportā.

Apskatīt fizioterapeita ieteikumus