Sporta fizioterapija un fiziskā sagatavotība: kā sadalās lomas profesionālā komandā?

Profesionālā sporta komandā traumēta sportista rehabilitācija reti ir tikai viena speciālista darbs. Vienā dienā sportists var veikt fizioterapijas vingrojumus, spēka treniņu svaru zālē, individuālu skriešanas darbu laukumā un daļu komandas treniņa. Lai šo procesu vadītu kvalitatīvi, sporta fizioterapeitam ir jāizprot ne tikai trauma un rehabilitācija, bet arī fiziskā sagatavotība jeb Strength & Conditioning — spēka, jaudas, ātruma, izturības un citu fizisko īpašību attīstīšanas principi.

Tas nenozīmē, ka fizioterapeits aizvieto fiziskās sagatavotības treneri. Taču fizioterapeitam ir jāspēj saprast, kā rehabilitācijas vingrojums pakāpeniski pāriet pilnvērtīgā spēka darbā, kā tiek palielināta slodze, kādas fiziskās prasības rada skriešana, sprinti, lēcieni un virziena maiņas un kā sportistu sagatavot pārejai atpakaļ uz komandas treniņu.

Profesionālā komandā būtiska ir sporta fizioterapeita un fiziskās sagatavotības trenera sadarbība. Fizioterapeits vairāk koncentrējas uz traumas klīnisko pusi, simptomiem, funkciju un reakciju uz slodzi, savukārt fiziskās sagatavotības treneris — uz sportista fiziskās kapacitātes attīstīšanu un sagatavošanu treniņu un sacensību prasībām.

Taču starp abām lomām nav vienas stingras robežas. Jo tālāk sportists progresē rehabilitācijā, jo vairāk abu speciālistu darbs pārklājas. Šī raksta mērķis nav vēlreiz skaidrot slodzes vadības principus vai Return to Sport kritērijus, bet parādīt, kā profesionālā komandā praktiski sadalās sporta fizioterapeita un fiziskās sagatavotības trenera lomas un kāpēc abiem ir jāsaprot kopējais rehabilitācijas un treniņu process.

Kāpēc sporta fizioterapeitam jāpārzina fiziskā sagatavotība?

Sporta fizioterapijā nepietiek tikai ar spēju mazināt sāpes, atjaunot kustību amplitūdu vai iemācīt dažus rehabilitācijas vingrojumus. Ja sportista mērķis ir atgriezties futbolā, basketbolā, skriešanā vai citā augstas intensitātes sportā, rehabilitācijas beigu posmā viņam atkal jāspēj panest lielu un atkārtotu fizisko slodzi.

Fizioterapeitam tāpēc ir jāizprot:

• spēka treniņa pamatprincipi;
• slodzes progresija un vingrojumu dozēšana;
• maksimālā spēka un izturības atšķirības;
• jaudas un reaktīvā spēka nozīme sportā;
• skriešanas, sprinta un bremzēšanas fiziskās prasības;
• lēcienu un piezemēšanās progresija;
• virziena maiņu un sporta specifiskās slodzes prasības;
• atjaunošanās un kopējās nedēļas slodzes nozīme.

Bez šīm zināšanām rehabilitācija var apstāties pārāk agrā līmenī — sportists spēj izpildīt vienkāršus vingrojumus bez sāpēm, bet vēl nav fiziski sagatavots sava sporta reālajām prasībām.

Sporta fizioterapeitam nav obligāti jāvada visa sportista fiziskās sagatavotības programma, taču viņam ir jāspēj saprast, kā rehabilitācijas process iekļaujas kopējā spēka un fiziskās sagatavotības plānā.

Kāpēc fizioterapeita un fiziskās sagatavotības trenera darbs pārklājas?

Agrīnā rehabilitācijā lomu sadalījums parasti ir samērā skaidrs. Ja sportistam pēc traumas ir sāpes, pietūkums, kustību ierobežojums vai būtisks spēka zudums, galveno rehabilitācijas procesu bieži vada fizioterapeits sadarbībā ar ārstu.

Taču vēlāk sportistam vairs nepietiek tikai ar spēju bez sāpēm izpildīt vienkāršu vingrojumu. Viņam jāatgūst pietiekams spēks, jāspēj trenēties ar lielāku ārējo pretestību, skriet, paātrināties, bremzēt, lēkt un izturēt arvien lielāku treniņu apjomu.

Šajā posmā fizioterapijas programma arvien vairāk sāk līdzināties fiziskās sagatavotības treniņam. Pietupiens, izklupiens, vilkme, papēža pacēlieni, vienas kājas spēka vingrojumi, lēcieni vai sprinti nav “tikai fizioterapijas” vai “tikai fiziskās sagatavotības” vingrojumi. Atšķirība bieži ir tajā, kādam mērķim tie tiek izmantoti un kā tiek dozēta slodze.

Tāpēc pāreju uz pilnu sporta slodzi nevajadzētu uztvert kā vienu dienu, kurā fizioterapeits “pabeidz darbu” un sportists tiek nodots fiziskās sagatavotības trenerim. Daudz efektīvāks ir periods, kurā abi speciālisti strādā paralēli un regulāri koriģē plānu.

Ko profesionālā komandā parasti vada sporta fizioterapeits?

Precīzs pienākumu sadalījums dažādās komandās var atšķirties, tomēr sporta fizioterapeita galvenā atbildība parasti ir saistīta ar sportista veselības stāvokli, traumas rehabilitāciju un gatavību konkrētai slodzei. Ikdienas darbā tas nozīmē traumas un simptomu klīnisku izvērtēšanu, sadarbību ar komandas ārstu un citiem medicīnas speciālistiem, kā arī sāpju, pietūkuma, kustību ierobežojumu un muskuļu funkcijas novērtēšanu. Fizioterapeits plāno un progresē rehabilitācijas vingrojumus, seko sportista reakcijai uz iepriekšējo slodzi, nosaka nepieciešamos ierobežojumus un izvērtē gatavību nākamajam rehabilitācijas posmam.

Svarīgi ir skatīties ne tikai uz diagnozi, bet arī uz to, kā sportista ķermenis reaģē uz reālo treniņu procesu. Sportists var labi panest rehabilitācijas vingrojumus no rīta, bet pēc lauka sesijas vakarā parādīties pietūkums, stīvums vai izteikts nogurums. Šī reakcija ir būtiska, plānojot nākamās dienas slodzi un lemjot par turpmāko progresiju.

Ko profesionālā komandā parasti vada fiziskās sagatavotības treneris?

Fiziskās sagatavotības trenera galvenais uzdevums ir attīstīt un uzturēt sportista fizisko kapacitāti gan ikdienas treniņu procesā, gan atgriežoties pēc traumas. Tas ietver spēka, jaudas, eksplozivitātes, ātruma, sprinta spēju un izturības attīstīšanu, kā arī spēka un jaudas testēšanu un treniņu programmas pielāgošanu sezonas grafikam. Rehabilitācijas laikā fiziskās sagatavotības treneris palīdz saglabāt pēc iespējas vairāk no sportista kopējās fiziskās formas un vēlāk pakāpeniski integrē viņu atpakaļ pilnā svaru zāles un komandas fiziskās sagatavotības programmā.

Svarīgi ir neaprobežoties tikai ar traumētās vietas “nostiprināšanu”. Kamēr viena slodzes daļa ir ierobežota, pārējās fiziskās īpašības iespēju robežās ir jāturpina trenēt. Piemēram, futbolists pēc ceļgala operācijas sākotnēji var būt ierobežots skriešanā, bet joprojām var trenēt ķermeņa augšdaļu, rumpi un netraumēto kāju, bet vēlāk pakāpeniski palielināt arī slodzi traumētajai kājai.

Kur abu speciālistu darbs pārklājas visvairāk?

Vislielākā pārklāšanās parasti rodas rehabilitācijas vidējā un vēlīnā posmā. Tieši šeit vairs nav jēgpilni stingri dalīt vingrojumus “fizioterapijas vingrojumos” un “fiziskās sagatavotības vingrojumos”.

Vienam un tam pašam vingrojumam abi speciālisti var skatīties no atšķirīga skatpunkta. Fizioterapeitam var būt svarīgi, vai pēc smagāka vienas kājas vingrojuma ceļgals nākamajā rītā nav pietūcis. Fiziskās sagatavotības trenerim tajā pašā laikā var būt svarīgi, vai vingrojuma slodze ir pietiekama, lai reāli attīstītu spēku.

Kvalitatīvā procesā šīs perspektīvas nekonkurē — tās papildina viena otru.

Rehabilitācijas nodošana nav viena saruna procesa beigās

Viena no praktiskām kļūdām ir gaidīt līdz rehabilitācijas beigām un tikai tad pirmo reizi iesaistīt fiziskās sagatavotības treneri. Profesionālā komandā daudz lietderīgāk ir veidot pakāpenisku atbildības un slodzes pārnesi.

Piemēram, sākumā fizioterapeits var pilnībā vadīt traumētās kājas spēka programmu. Kad sportists spēj droši trenēties ar lielāku pretestību, daļu spēka darba iespējams veikt kopā ar fiziskās sagatavotības treneri. Vēlāk fiziskās sagatavotības treneris var pārņemt arvien lielāku daļu vispārējās spēka un fiziskās sagatavotības programmas, kamēr fizioterapeits turpina sekot simptomiem, specifiskajiem deficītiem un reakcijai uz kopējo slodzi.

Šāda pieeja samazina plaisu starp rehabilitācijas telpu un sportista normālo treniņu vidi.

Kāda informācija fizioterapeitam un fiziskās sagatavotības trenerim regulāri jāapmaina?

Laba komunikācija nav vienkārši frāze “viņam šodien iet labāk”. Informācijai jābūt pietiekami konkrētai, lai otrs speciālists var pieņemt praktisku lēmumu.

Noderīgi ir pārrunāt:

• kā sportists reaģēja uz iepriekšējās dienas slodzi;
• vai ir sāpes, pietūkums, stīvums vai nogurums konkrētajā zonā;
• kādi vingrojumi un cik lielā apjomā jau veikti;
• vai tajā pašā dienā plānots smags spēka darbs;
• cik liela skriešanas vai lauka slodze paredzēta;
• kuras aktivitātes pagaidām ir ierobežotas;
• ko sportists jau drīkst darīt komandas treniņā;
• kāds ir tuvākais rehabilitācijas mērķis, nevis tikai gala atgriešanās datums.

Elites futbolā pētījumos ir konstatēta saistība starp labāku medicīniskā personāla un galvenā trenera komunikāciju un mazāku traumu slogu un lielāku spēlētāju pieejamību. Tas nenozīmē, ka komunikācija viena pati novērš traumas, bet profesionālā komandā informācijas aprite ir būtiska kopējā procesa daļa.

Praktisks piemērs: kā var izskatīties viena rehabilitācijas diena?

Iedomāsimies futbolistu vēlīnā rehabilitācijas posmā pēc apakšējās ekstremitātes traumas.

Šeit svarīgākais nav tas, kurš fiziski stāv blakus sportistam katras aktivitātes laikā. Svarīgākais ir tas, lai visi iesaistītie zinātu dienas mērķi, pieļaujamo slodzi un to, ko sportists jau ir izdarījis.

Piemērs pēc ACL rekonstrukcijas: viens ceļgals, vairāki speciālisti

Pēc priekšējās krusteniskās saites rekonstrukcijas agrīnā posmā fizioterapeita uzmanības centrā var būt ceļa kustīgums, pietūkums, kvadricepsa funkcija, gaita un pakāpeniska spēka atjaunošana. Fiziskās sagatavotības trenera iesaiste šajā laikā var būt mazāka vai vairāk saistīta ar pārējā ķermeņa fiziskās sagatavotības saglabāšanu.

Vēlāk situācija mainās. Kad sportists jau veic smagu kāju spēka darbu, lēcienus un skriešanu, fiziskās sagatavotības trenera kompetence kļūst arvien nozīmīgāka. Viņš var palīdzēt integrēt sportistu normālā spēka programmā un attīstīt fiziskās īpašības, kas traumas laikā zaudētas.

Fizioterapeits tajā pašā laikā turpina sekot ceļgala reakcijai, specifiskajiem deficītiem un rehabilitācijas kritērijiem. Tātad viens speciālists nepazūd brīdī, kad iesaistās otrs.

Detalizēta ACL rehabilitācijas un Return to Sport testēšana ir atsevišķa tēma, tāpēc šeit tās kritērijus neatkārtojam. Plašāk skatiet rakstā par ACL rehabilitāciju pēc priekšējās krusteniskās saites plīsuma.

Piemērs pēc hamstringa traumas: kurš vada atgriešanos sprintā?

Hamstringa traumas ir labs piemērs, kur lomu sadalījums nevar balstīties uz principu “fizioterapeits ārstē, fiziskās sagatavotības treneris trenē”.

Fizioterapeits var vadīt agrīnu spēka atjaunošanu, sekot sāpju reakcijai un noteikt, kad ir saprātīgi sākt skriešanu. Vēlāk arvien lielāka nozīme ir skriešanas ātruma un sprinta slodzei, kas profesionālā komandā bieži tiek plānota kopā ar fiziskās sagatavotības vai rehabilitācijas treneri.

Fiziskās sagatavotības trenerim savukārt jāzina, kādu hamstringa spēka darbu sportists jau veic rehabilitācijā. Pretējā gadījumā iespējams nejauši dubultot vienas muskuļu grupas slodzi vienā un tajā pašā dienā.

Tas ir labs piemērs, kāpēc nepieciešams kopīgs plāns, nevis divas paralēlas programmas.

Piemērs pēc potītes sastiepuma: “spēj trenēties” nav tas pats, kas “nav ierobežojumu”

Pēc potītes sastiepuma sportists salīdzinoši ātri var atgriezties pie daļas komandas treniņa. Taču tas nenozīmē, ka visām aktivitātēm jau jābūt atļautām.

Fizioterapeits var noteikt, ka sportists drīkst veikt iesildīšanos, tehniskus vingrinājumus un lineāru skriešanu, bet pagaidām jāierobežo agresīvas virziena maiņas vai kontakts. Fiziskās sagatavotības treneris šo informāciju izmanto, lai pielāgotu individuālo fizisko darbu, savukārt sporta trenerim jāzina, kurās treniņa daļās spēlētājs var piedalīties.

Tādējādi sportista statuss nav tikai “trenējas” vai “netrenējas”. Profesionālā sportā bieži ir vairāki starpposmi ar konkrētiem nosacījumiem.

Kas notiek, ja lomas nav skaidras?

Problēmas rodas ne tikai tad, ja kāds speciālists kļūdās vingrojuma izvēlē. Daudz biežāk sarežģījumi rodas tad, ja vairāki cilvēki dara labas lietas, bet neviens neredz kopējo plānu.

Tipiskas situācijas ir:

• fizioterapeits veic smagu kāju spēka sesiju, nezinot, ka fiziskās sagatavotības treneris tajā pašā dienā ieplānojis līdzīgu slodzi;
• fiziskās sagatavotības treneris palielina sprinta intensitāti, bet nezina, ka pēc iepriekšējās sesijas sportistam bijusi simptomu reakcija;
• sportists no viena speciālista dzird “vari trenēties”, bet treneris to interpretē kā atļauju pilnai treniņa slodzei;
• rehabilitācijas mērķi nav skaidri definēti un katrs speciālists progresu vērtē pēc citiem kritērijiem;
• sportists saņem pretrunīgus norādījumus un pats sāk izvēlēties, kuram speciālistam klausīt.

Šādās situācijās problēma nav zināšanu trūkums vienā disciplīnā. Tā ir sistēmas un komunikācijas problēma.

Vienota terminoloģija palīdz izvairīties no pārpratumiem

Profesionālā komandā ir lietderīgi vienoties, ko nozīmē tādi termini kā “modified training”, “individual field”, “non-contact”, “full training” vai “available for selection”. Ja katrs speciālists tos saprot citādi, sportista statuss kļūst neskaidrs.

Praktiski daudz noderīgāk par frāzi “spēlētājs ir gandrīz gatavs” ir konkrēts apraksts, piemēram:

• drīkst pilnu iesildīšanos;
• drīkst tehniskos vingrinājumus bez kontakta;
• drīkst lineāru skriešanu līdz noteiktai intensitātei;
• virziena maiņu apjoms vēl tiek ierobežots;
• nav atļauti pilna kontakta vingrinājumi;
• pēc komandas daļas paredzēts papildu individuāls fiziskais darbs.

Šāda informācija trenerim un fiziskās sagatavotības trenerim ir daudz praktiskāk izmantojama nekā tikai diagnozes nosaukums.

Kas pieņem gala lēmumu par sportista gatavību?

Profesionālajā sportā lēmumi par atgriešanos pilnā treniņā vai sacensībās visdrošāk tiek pieņemti kā kopīgs process. Medicīnas komanda sniedz informāciju par veselības stāvokli un medicīniskajiem ierobežojumiem, fiziskās sagatavotības komanda — par fizisko gatavību un slodzes toleranci, treneris — par konkrētā treniņa un spēles prasībām, bet sportista paša pārliecība un sajūtas arī ir būtiska informācijas daļa.

Precīzs atbildības sadalījums atšķiras atkarībā no sporta veida, kluba struktūras un profesionālajiem noteikumiem. Tāpēc svarīgākais nav mēģināt visās komandās ieviest vienu universālu hierarhiju, bet nodrošināt, ka lēmums nav balstīts tikai uz viena cilvēka iespaidu.

Mazā klubā viens cilvēks var pildīt vairākas funkcijas

Ne visās komandās ir atsevišķs fizioterapeits, rehabilitācijas treneris, fiziskās sagatavotības treneris, sporta zinātnieks un sporta snieguma vadītājs. Mazākā klubā vienam speciālistam var nākties pildīt vairākas no šīm funkcijām.

Tas nemaina pašu principu. Joprojām ir jānošķir:

• klīniskais jautājums — ko sportists šobrīd drīkst un spēj darīt no veselības un rehabilitācijas viedokļa;
• fiziskās sagatavotības jautājums — kā attīstīt nepieciešamo kapacitāti;
• sporta treniņa jautājums — kā šo sportistu iesaistīt komandas tehniskajā un taktiskajā darbā.

Ja vienam cilvēkam jāpieņem lēmumi vairākās no šīm jomām, vēl svarīgāka kļūst skaidra plānošana un savu profesionālo robežu apzināšanās.

Sportists nav tikai rehabilitācijas plāna saņēmējs

Komunikācija nedrīkst notikt tikai starp speciālistiem. Arī sportistam ir jāzina, kāds ir konkrētās dienas mērķis, kas viņam ir atļauts un kāpēc kāda aktivitāte vēl tiek ierobežota.

Ja sportists saprot plānu, viņš var daudz precīzāk ziņot par simptomiem un slodzes reakciju. Savukārt neskaidri vai savstarpēji pretrunīgi norādījumi var radīt nevajadzīgu nedrošību vai mudināt sportistu pārbaudīt savas spējas ārpus plānotās programmas.

Tāpēc sportists jāuztver kā aktīvs rehabilitācijas komandas dalībnieks, nevis tikai cilvēks, kuram tiek izsniegts vingrojumu saraksts.

Kopsavilkums

Sporta fizioterapeita un fiziskās sagatavotības trenera sadarbības galvenā vērtība nav tajā, kurš izvēlas konkrēto vingrojumu. Svarīgākais ir tas, ka klīniskā informācija, rehabilitācijas slodze un fiziskās sagatavotības programma tiek apvienota vienā kopīgā plānā.

Sporta fizioterapeitam ir jāpārzina fiziskās sagatavotības principi, jo rehabilitācijas beigu posmā sportistam jāatgriežas pie spēka, jaudas, skriešanas, sprinta, lēcienu un sporta specifiskām prasībām. Fiziskās sagatavotības treneris savukārt palīdz šo kapacitāti sistemātiski attīstīt un integrēt sportistu atpakaļ normālā treniņu procesā.

Jo tuvāk sportists ir pilnai atgriešanai, jo vairāk abu speciālistu darbs pārklājas. Profesionālā komandā labs process nav “fizioterapija → fiziskā sagatavotība → treneris” kā trīs atsevišķas pieturas. Tas ir nepārtraukts informācijas un atbildības pārneses process, kurā visi speciālisti strādā ar vienu un to pašu sportistu un vienu kopīgu mērķi.

Izmantotā literatūra

Dijkstra HP, Pollock N, Chakraverty R, Alonso JM. Managing the health of the elite athlete: a new integrated performance health management and coaching model. Br J Sports Med. 2014;48(7):523–531.

Ekstrand J, Lundqvist D, Davison M, D’Hooghe M, Pensgaard AM. Communication quality between the medical team and the head coach/manager is associated with injury burden and player availability in elite football clubs. Br J Sports Med. 2019;53(5):304–308.

Ardern CL, Glasgow P, Schneiders A, et al. 2016 Consensus statement on return to sport from the First World Congress in Sports Physical Therapy, Bern. Br J Sports Med. 2016;50(14):853–864.

Kotsifaki R, Korakakis V, King E, et al. Aspetar clinical practice guideline on rehabilitation after anterior cruciate ligament reconstruction. Br J Sports Med. 2023;57(9):500–514.

Meredith SJ, Rauer T, Chmielewski TL, et al. Return to Sport After Anterior Cruciate Ligament Injury: Panther Symposium ACL Injury Return to Sport Consensus Group. Orthop J Sports Med. 2020;8(6):2325967120930829.

📖 Treniņu principi profesionālajā sportā fizioterapeitam

📖 Slodzes vadība sportā un rehabilitācijā

📖 Return to Sport pēc traumas – kad tas ir droši?

📖 Sportista fiziskās īpašības – spēks, jauda, ātrums, veiklība un izturība

Cik labi sporta fizioterapeitam jāpārzina fiziskā sagatavotība?

Aigars Caune
Fizioterapeits

Sporta fizioterapeitam nav obligāti jāpilda fiziskās sagatavotības trenera funkcija, taču spēka un fiziskās sagatavotības principi ir jāpārzina pietiekami labi, lai rehabilitāciju varētu progresēt līdz sportista reālajām prasībām.

Ja fizioterapeits strādā ar sportistu, kuram jāatgriežas pie sprintiem, lēcieniem, virziena maiņām vai smaga spēka treniņa, nevar apstāties tikai pie viegliem rehabilitācijas vingrojumiem. Ir jāsaprot, kā palielināt slodzi, kā novērtēt sportista reakciju un kurā brīdī arvien lielāku daļu procesa pārņem fiziskās sagatavotības treneris. Vislabāk tas notiek, ja abi speciālisti kādu laiku strādā paralēli.

Vairāk rakstu par tēmu ''profesionālais sports''

Interesē vairāk informācijas par sporta fizioterapiju un profesionālo sportu? Apskatiet mūsu Profesionālā sporta ceļvedi, kur atradīsiet rakstus par sportistu rehabilitāciju, treniņu slodzes plānošanu, atjaunošanos pēc slodzes, Return to Sport procesu, fizioterapeita darbu komandā un mūsdienīgiem sporta medicīnas principiem.

Apskatīt vairāk rakstus