Skrējēja celis (iliotibiālās saites sindroms) – simptomi, cēloņi un ārstēšana

Sāpes ceļgala ārmalā skrienot bieži sākas pakāpeniski. Skrējiena sākumā nekas netraucē, bet pēc noteikta laika vai distances parādās asa, dedzinoša vai velkoša sajūta ceļgala ārējā pusē. Sāpes var mazināties pēc apstāšanās, taču atkārtoties nākamajā skrējienā līdzīgā brīdī.

Šādi var izpausties skrējēja celis jeb iliotibiālās saites sindroms — ITBS. Tas ir pārslodzes stāvoklis, kas raksturīgs galvenokārt skrējējiem, taču var skart arī riteņbraucējus, pārgājienu dalībniekus un citus cilvēkus, kuru aktivitātēs atkārtoti jāveic ceļgala saliekšana un iztaisnošana.

Nosaukumu “skrējēja celis” dažādos avotos mēdz lietot arī patellofemorālām sāpēm. Šajā rakstā tas apzīmē tieši iliotibiālās saites sindromu un sāpes ceļgala ārmalā. Sāpes ap vai aiz ceļkaula detalizētāk apskatītas rakstā par patellofemorālo sāpju sindromu.

Kas ir iliotibiālās saites sindroms?

Iliotibiālais trakts jeb iliotibiālā saite ir bieza saistaudu struktūra augšstilba ārējā pusē. Tā savieno gūžas un augšstilba muskulatūru ar apakšstilba ārējo daļu un piedalās kājas stabilizēšanā iešanas un skriešanas laikā.

Agrāk ITBS galvenokārt skaidroja ar iliotibiālās saites “berzēšanos” pāri augšstilba kaula ārējai daļai. Mūsdienu anatomiskie un biomehāniskie pētījumi liecina, ka iliotibiālais trakts nav brīvi slīdoša saite, kas atkārtoti pārlec pāri kaulam. Ticamāks skaidrojums ir jutīgo audu saspiešana zem iliotibiālā trakta ceļgala saliekšanas laikā.

Tādēļ ārstēšanas mērķis nav mēģināt “atbrīvot berzi” vai mehāniski izstaipīt iliotibiālo saiti. Svarīgāk ir samazināt provocējošo slodzi un pakāpeniski atjaunot kājas spēju panest skriešanas prasības.

Kādi ir skrējēja ceļa simptomi?

Raksturīgākā pazīme ir precīzi lokalizētas sāpes ceļgala ārējā pusē, parasti augšstilba kaula ārējā izauguma rajonā. Sāpes var būt asas, dedzinošas vai velkošas un bieži parādās brīdī, kad ceļgals skriešanas solī ir nedaudz saliekts.

Simptomi nereti sākas pēc paredzama skriešanas laika vai distances. Sākumā cilvēks var noskriet vairākus kilometrus bez problēmām, bet vēlāk sāpes sākas arvien agrāk. Tās mēdz pastiprināt skriešana lejup no kalna, garāki skrējieni, atkārtoti apļi vienā virzienā vai straujš treniņu apjoma pieaugums.

ITBS parasti neizraisa izteiktu locītavas pietūkumu, ceļgala bloķēšanos vai patiesu nestabilitāti. Ja celis ir ievērojami piepampis, mehāniski ķeras, nav pilnībā iztaisnojams vai simptomi sākās pēc konkrētas rotācijas vai kontakta traumas, jāizvērtē meniska, saišu vai citu struktūru bojājums.

Kā ITBS atšķiras no citām ceļa sāpēm?

Šī tabula palīdz orientēties, bet neaizstāj klīnisku novērtējumu.

Kāpēc rodas skrējēja celis?

ITBS parasti neveidojas viena “nepareiza” soļa dēļ. Biežāk īsā laikā mainās kopējā slodze: tiek palielināta skriešanas distance, treniņu biežums vai temps, pievienoti kalni vai atsākta skriešana pēc ilgāka pārtraukuma.

Nozīme var būt arī nepietiekamai atjaunošanās spējai, nogurumam un visas kājas muskuļu kapacitātei. Tomēr nav pareizi automātiski apgalvot, ka ITBS izraisa vājš sēžas muskulis, pēdas pronācija vai viens noteikts skriešanas tehnikas trūkums. Pētījumos par biomehāniskajiem riska faktoriem rezultāti ir ierobežoti un savstarpēji pretrunīgi.

Fizioterapeitam jāvērtē konkrētais cilvēks: pēdējo nedēļu treniņu izmaiņas, gūžas un ceļa spēks, skriešanas tehnika, noguruma ietekme un tas, kurā skrējiena posmā parādās sāpes. Viena universāla cēloņa visiem skrējējiem nav.

Kā diagnosticē iliotibiālās saites sindromu?

Diagnozi visbiežāk nosaka klīniski. Speciālists noskaidro precīzu sāpju vietu, to saistību ar skriešanas distanci un pēdējām treniņu izmaiņām. Tiek izvērtēts ceļgals, gūža, kājas spēks, vienas kājas kustības un, ja nepieciešams, skriešanas tehnika.

Sāpes parasti iespējams provocēt, noslogojot celi vai izdarot spiedienu augšstilba kaula ārējās daļas rajonā noteiktā ceļgala saliekuma leņķī. Atsevišķs tests pats par sevi diagnozi neapstiprina — svarīga ir kopējā simptomu aina.

MRI vai ultrasonogrāfija tipiskā ITBS gadījumā parasti nav nepieciešama uzreiz. Attēldiagnostiku apsver, ja simptomi ir netipiski, bijusi akūta trauma, ārstēšana nedod gaidīto rezultātu vai nepieciešams izslēgt citu diagnozi.

Kā ārstē skrējēja celi?

Ārstēšanas sākumā nav obligāti pilnībā jāpārtrauc jebkura fiziskā aktivitāte. Vispirms jāsamazina tieši tā skriešanas slodze, kas konsekventi izraisa sāpes.

Tas var nozīmēt īsāku distanci, līdzenāku maršrutu vai īslaicīgu pāreju uz skriešanas un iešanas intervāliem. Ja sāpes izraisa nobraucieni, sākumā labāk izvēlēties līdzenu segumu. Fizisko formu var uzturēt ar velotrenažieri, peldēšanu vai citu aktivitāti, ja tā neprovocē ceļgala ārmalas sāpes.

Rehabilitācijā attīsta gūžas, kvadricepsa, hamstringu un ikru spēku, kā arī vienas kājas kontroli. Gūžas abduktoru stiprināšana ir bieži izmantota ITBS ārstēšanas daļa, tomēr vislabāk to iekļaut plašākā kājas spēka un skriešanas slodzes programmā, nevis izmantot dažus izolētus gumijas vingrojumus kā vienīgo ārstēšanu. 2024. gada sistemātiskajā pārskatā gūžas abduktoru spēka vingrojumi bija viena no biežāk izmantotajām aktīvās ārstēšanas stratēģijām, taču pētījumi bija ļoti atšķirīgi un nebija iespējams noteikt vienu optimālu protokolu.

Atsevišķiem skrējējiem var palīdzēt arī skriešanas tehnikas pielāgošana, piemēram, nedaudz lielāks soļu biežums vai mazāka soļa pārstiepšana. Šādas izmaiņas nav nepieciešamas visiem, un gaitas pārtrenēšanas ilgtermiņa pierādījumi ITBS gadījumā vēl ir ierobežoti.

Vai palīdz stiepšana un fascijas rullis?

Stiepšana vai fascijas ruļļa izmantošana var īslaicīgi mazināt saspringuma sajūtu augšstilba ārējā daļā. Tomēr iliotibiālais trakts ir ļoti izturīga saistaudu struktūra, un to nav iespējams būtiski “pagarināt” ar dažām minūtēm stiepšanas vai rullēšanas.

Ar rulli vairāk tiek ietekmēta apkārtējā muskulatūra un sāpju uztvere, nevis novērsta iedomāta saites berze. Tādēļ rullis var būt papildlīdzeklis, bet tam nevajadzētu aizstāt slodzes pielāgošanu, spēka treniņu un pakāpenisku atgriešanos skriešanā. Mūsdienu ITBS modelis neatbalsta domu, ka ārstēšanas galvenais uzdevums būtu mehāniski “atbrīvot” iliotibiālo saiti.

Kā droši atgriezties skriešanā?

Atgriešanās laiks nav vienāds visiem. Svarīgāka par konkrētu nedēļu skaitu ir ceļgala reakcija uz pakāpeniski pieaugošu slodzi.

Skriešanu var atsākt ar īsu, lēnu skrējienu pa līdzenu segumu vai skriešanas un iešanas intervāliem. Sākumā palielina kopējo skriešanas ilgumu, bet tikai vēlāk tempu, kalnus un garākas distances. Nevajadzētu vienā nedēļā vienlaikus palielināt gan kilometrus, gan ātrumu, gan reljefa sarežģītību.

Pieņemama progresija nozīmē, ka sāpes skriešanas laikā ir minimālas un nepalielinās, netiek mainīta gaita un nākamajā dienā ceļgala ārmalā nav izteikti lielāka jutīguma. Ja sāpes katrā skrējienā sākas agrāk vai saglabājas ilgāk, pašreizējā slodze jāsamazina.

Vai nepieciešama ceļgala ortoze?

ITBS nav ceļgala strukturālas nestabilitātes problēma, tāpēc eņģu vai stingri stabilizējoša ortoze parasti nav galvenā ārstēšanas izvēle.

Elastīga kompresijas ortoze dažiem cilvēkiem var uzlabot komfortu un drošības sajūtu, taču tā nemaina iliotibiālā trakta slodzes toleranci. Ortoze var būt īslaicīgs papildinājums, bet ne aizvietotājs skriešanas slodzes korekcijai un spēka darbam.

Kad nepieciešama speciālista palīdzība?

Fizioterapeita konsultācija ir ieteicama, ja sāpes atkārtojas katrā skrējienā, sākas arvien agrāk vai nepāriet pēc saprātīgas slodzes samazināšanas. Speciālista novērtējums palīdz pārliecināties, ka sāpes patiešām saistītas ar ITBS, nevis menisku, sānu saiti, patellofemorālo locītavu vai citu struktūru.

Ārsta palīdzība nepieciešama savlaicīgāk, ja sāpes sākās pēc akūtas traumas, ceļgals ir izteikti pietūcis, bloķējas, kļūst nestabils vai uz kājas nav iespējams normāli balstīties.

Kopsavilkums

Skrējēja celis jeb iliotibiālās saites sindroms izraisa sāpes ceļgala ārējā pusē, kas visbiežāk parādās pēc noteikta skriešanas laika vai distances. Tas nav tas pats, kas patellofemorālais sāpju sindroms, kas rada sāpes ap vai aiz ceļkaula.

ITBS mūsdienās vairāk skaidro ar jutīgo audu saspiešanu zem iliotibiālā trakta, nevis saites berzēšanos pāri kaulam. Tādēļ ārstēšanas pamatā ir provocējošās skriešanas slodzes pielāgošana, visas kājas spēka attīstīšana un pakāpeniska atgriešanās skriešanā.

Stiepšana, fascijas rullis, masāža vai kompresijas ortoze var īslaicīgi uzlabot pašsajūtu, taču tie neaizstāj galvenos rehabilitācijas principus.

Rakstā sniegtā informācija ir izglītojoša un neaizstāj individuālu ārsta vai fizioterapeita konsultāciju.

Izmantotā literatūra

Geisler PR. Current Clinical Concepts: Synthesizing the Available Evidence for Improved Clinical Outcomes in Iliotibial Band Impingement Syndrome. J Athl Train. 2021;56(8):805–815. doi:10.4085/1062-6050-548-19.

Sanchez-Alvarado A, Bokil C, Cassel M, Engel T. Effects of Conservative Treatment Strategies for Iliotibial Band Syndrome on Pain and Function in Runners: A Systematic Review. Front Sports Act Living. 2024;6:1386456. doi:10.3389/fspor.2024.1386456.

Aderem J, Louw QA. Biomechanical Risk Factors Associated With Iliotibial Band Syndrome in Runners: A Systematic Review. BMC Musculoskelet Disord. 2015;16:356. doi:10.1186/s12891-015-0808-7.

McKay J, Maffulli N, Aicale R, Taunton J. Iliotibial Band Syndrome Rehabilitation in Female Runners: A Pilot Randomised Study. J Orthop Surg Res. 2020;15:188.

Fredericson M, Cookingham CL, Chaudhari AM, Dowdell BC, Oestreicher N, Sahrmann SA. Hip Abductor Weakness in Distance Runners With Iliotibial Band Syndrome. Clin J Sport Med. 2000;10(3):169–175.

Vēlaties uzzināt vairāk par ceļa sāpēm un traumām?

Pilnajā ceļa sāpju un traumu ceļvedī apkopoti biežākie cēloņi, simptomi, ārstēšanas principi un rehabilitācijas posmi – Skatīt pilnu ceļa sāpju un traumu ceļvedi →

📖 Meniska plīsums – simptomi, ārstēšana un rehabilitācija

📖 Jumper’s knee – simptomi, cēloņi un ārstēšana

📖 Kā samazināt atkārtotas ceļa traumas risku?

📖 Ceļa sāpes pēc sporta – ko nozīmē sāpju vieta un kad meklēt palīdzību?

Ja skrējēja celis rodas no saites berzes, vai to var kaut kā 'atbrīvot'?

Aigars Caune
Fizioterapeits

Tas ir viens no biežākajiem skaidrojumiem, ko dzird pacienti, taču mūsdienās zinām, ka situācija ir nedaudz sarežģītāka. Pētījumi liecina, ka sāpes skrējēja ceļgala gadījumā, visticamāk, rodas audu saspiešanas un kairinājuma dēļ zem iliotibiālās saites, nevis tāpēc, ka saite burtiski berztos pret kaulu. Tāpēc ārstēšanā svarīgāk ir mazināt pārmērīgo slodzi un uzlabot kustību kontroli, nevis mēģināt “atbrīvot berzi”.

Vairāk rakstu par rehabilitāciju

Interesē vairāk informācijas par rehabilitāciju? Apskatiet mūsu rehabilitācijas ceļvedi, kur atradīsiet rakstus par atveseļošanos pēc traumām un operācijām, rehabilitācijas vingrinājumiem, fizioterapeitu ieteikumiem un ceļu uz drošu atgriešanos ikdienas aktivitātēs un sportā.

Apskatīt rehabilitācijas ceļvedi