Sāpes pie īkšķa pamatnes – de Kervēna tendinīts?

Ja burkas atvēršana, bērna pacelšana vai telefona turēšana pēkšņi sāk “kost” tieši pie īkšķa pamatnes, tas nav sīkums, ko vienkārši ignorēt. Sāpes pie īkšķa pamatnes – vai tas ir de Kervēna tendinīts? Bieži vien tieši šī diagnoze izskaidro sāpes plaukstas īkšķa pusē, īpaši tad, ja diskomforts pastiprinās satverot, griežot vai ceļot priekšmetus.

Šī problēma nav reta ne jaunajiem vecākiem, ne biroja darbiniekiem, ne cilvēkiem, kuri daudz strādā ar rokām. Labā ziņa – vairumā gadījumu stāvokli var uzlabot, ja laikus saprot, kas notiek, samazina kairinājumu un izvēlas piemērotu atbalstu plaukstai.

Kas ir de Kervēna tendinīts

De Kervēna tendinīts ir cīpslu apvalka kairinājums vai iekaisums plaukstas locītavas īkšķa pusē. Parasti iesaistītas ir divas cīpslas, kas palīdz īkšķi atvirzīt un iztaisnot. Kad šīs cīpslas atkārtoti tiek noslogotas vai berzējas šaurā kanālā, kustības kļūst sāpīgas.

Praksē cilvēks to izjūt kā jutīgumu pie īkšķa pamatnes vai nedaudz zemāk – plaukstas locītavas ārējā malā. Sāpes var būt asas konkrētā kustībā vai trulas pēc slodzes. Dažiem pievienojas arī neliels pietūkums un sajūta, ka roka vairs nav tik stipra kā agrāk.

Lai gan ikdienā bieži saka “tendinīts”, ne vienmēr runa ir tikai par klasisku iekaisumu. Nereti tas ir pārslodzes un audu kairinājuma komplekss. Tieši tāpēc palīdz nevis viens brīnumlīdzeklis, bet slodzes korekcija, stabilizācija un pakāpeniska atgriešanās pie ierastajām kustībām.

Sāpes pie īkšķa pamatnes – vai tas ir de Kervēna tendinīts vai kas cits?

Ne katras sāpes pie īkšķa nozīmē de Kervēna tendinītu. Tajā pašā zonā var sāpēt arī īkšķa pamatnes locītavas artrozes dēļ, pēc sastiepuma, nerva kairinājuma vai pārmērīgas satvēriena slodzes. Tāpēc svarīgi pievērst uzmanību ne tikai pašām sāpēm, bet arī tam, kādās kustībās tās rodas.

Par labu de Kervēna tendinītam biežāk runā sāpes plaukstas īkšķa pusē, kas pastiprinās, satverot priekšmetus, ceļot bērnu, izgriežot dvieli, lietojot peli vai ilgi turot telefonu. Nereti jutīgums ir tik konkrēts, ka cilvēks ar pirkstu var parādīt vienu sāpīgo punktu. Ja kustībās dzirdama krakšķēšana vai ir izteikta stīvuma sajūta tieši locītavā, iespējami arī citi iemesli.

Ja rodas tirpšana pirkstos, izteikts nespēks, redzama deformācija vai sāpes sākās pēc kritiena, situācija jāvērtē rūpīgāk. Tad nevajadzētu paļauties tikai uz pašaprūpi.

Kāpēc šī problēma rodas

Visbiežākais iemesls ir atkārtota, vienveidīga slodze. Tas nenozīmē tikai sportu vai smagu fizisku darbu. Arī ikdienas kustības, ja tās atkārtojas bieži un bez atpūtas, var kairināt cīpslas.

Tipiski scenāriji ir bērna celšana ar plaukstu saliektu uz īkšķa pusi, bieža rakstīšana telefonā, darbs ar datorpeli, skrūvēšana, dārza darbi, friziera vai fizioterapeita ikdiena, kā arī treniņi ar intensīvu satvēriena slodzi. Dažiem risks ir lielāks pēc straujas slodzes maiņas – piemēram, pēc remonta, sezonas darba vai jauna hobija.

Atsevišķos gadījumos lomu spēlē arī hormonālas izmaiņas, audu jutīgums un atkopšanās kapacitāte. Tāpēc divi cilvēki var veikt līdzīgas darbības, bet sāpju problēma attīstās tikai vienam. Te nav viena vainīgā – svarīgs ir gan kustību apjoms, gan to biežums, gan atjaunošanās iespējas.

Raksturīgākie simptomi

De Kervēna tendinīts visbiežāk izpaužas pakāpeniski. Sākumā nepatīkams diskomforts ir tikai konkrētā darbībā, bet vēlāk sāpes var traucēt arī ikdienišķās situācijās.

Biežākie simptomi ir sāpes pie īkšķa pamatnes vai nedaudz zemāk plaukstas locītavas rajonā, jutīgums pieskaroties, neliels pietūkums, vājāks satvēriens un diskomforts, kustinot īkšķi vai novirzot plaukstu. Dažiem sāpju dēļ grūti izspiest zobu pastu, turēt pannu vai pacelt iepirkumu maisiņu.

Raksturīgi, ka miera stāvoklī sāpes var būt pavisam nelielas, bet pie slodzes tās ātri atgriežas. Tas reizēm rada maldīgu iespaidu, ka problēma jau pārgājusi. Patiesībā audi vēl var nebūt gatavi ierastajai slodzei.

Kā parasti nosaka diagnozi

Diagnoze bieži balstās uz simptomiem un apskati. Speciālists izvērtē sāpju vietu, kustību apjomu, īkšķa funkciju un to, kā sāpes reaģē uz konkrētām provokācijas kustībām.

Viens no zināmākajiem testiem ir kustība, kur īkšķis tiek ielikts plaukstā un plauksta noliekta mazā pirksta virzienā. Ja šādā pozīcijā rodas izteiktas sāpes plaukstas īkšķa pusē, tas var liecināt par de Kervēna tendinītu. Tomēr šo testu nevajag izmantot kā vienīgo pašdiagnostikas rīku, jo tas var būt sāpīgs arī citu problēmu gadījumā.

Ja aina nav skaidra vai ir aizdomas par citu bojājumu, ārsts var ieteikt papildu izmeklējumus. Tas īpaši attiecas uz ilgstošām sāpēm, traumām vai situācijām, kad pašaprūpe nav devusi efektu.

Ko darīt pirmajās dienās un nedēļās

Svarīgākais nav pilnīgi pārtraukt visas rokas kustības, bet samazināt tieši tās darbības, kas provocē sāpes. Ja turpināsiet katru dienu atkārtot sāpīgās kustības pilnā apjomā, audu kairinājums saglabāsies.

Praktiski tas nozīmē uz laiku mainīt satvēriena paradumus, izvairīties no smagas nešanas vienā rokā, samazināt telefona turēšanu vienā pozā un, ja iespējams, mainīt darba ergonomiku. Dažkārt pietiek ar nelielām korekcijām, lai simptomi kļūtu ievērojami mierīgāki.

Aukstuma aplikācijas īslaicīgi var mazināt diskomfortu, taču tās neatrisina cēloni. Līdzīgi ir ar pretsāpju līdzekļiem – tie var palīdzēt pārciest akūtāko periodu, bet bez slodzes pielāgošanas progress parasti ir īslaicīgs.

Kad noder ortoze vai stabilizējošs atbalsts

Ja īkšķa kustības ir sāpīgas gandrīz katrā ikdienas darbībā, ļoti noderīgs var būt stabilizējošs atbalsts. Ortoze, kas fiksē īkšķi un daļēji stabilizē plaukstas locītavu, palīdz samazināt cīpslu mehānisko kairinājumu. Tas īpaši svarīgi akūtākā fāzē vai periodos, kad roku pilnībā saudzēt nav iespējams.

Te gan ir nianses. Pārāk mīksts atbalsts reizēm nedod pietiekamu efektu, savukārt ortoze, ko lieto nepārtraukti pārāk ilgi, var veicināt stīvumu un neļaut atjaunot normālu funkciju. Tāpēc mērķis nav “ieslēgt” roku uz visiem laikiem, bet dot audiem iespēju nomierināties un pēc tam pakāpeniski atgriezt kustību toleranci.

Izvēloties ortozi, svarīgi skatīties, vai tā tiešām atbalsta īkšķa pamatni un plaukstas īkšķa pusi, nevis tikai saspiež plaukstu. Fiziopreces.lv sortimentā šādos gadījumos cilvēki bieži meklē tieši īkšķa un plaukstas stabilizējošas ortozes, jo tās ir praktisks risinājums ikdienai un atveseļošanās sākumam.

Vai vajag vingrojumus

Jā, bet ne jebkurā brīdī un ne pēc principa “jo vairāk, jo labāk”. Ja roka ir ļoti sakairināta, agresīva stiepšana var padarīt situāciju sliktāku. Sākumā svarīgāka ir sāpju mazināšana un slodzes kontrole.

Kad akūtās sāpes kļūst mierīgākas, parasti pakāpeniski ievieš saudzīgas kustības un vēlāk arī spēka vingrinājumus īkšķa un apakšdelma muskulatūrai. Mērķis ir nevis vienkārši izkustināt, bet panākt, lai roka atkal spēj droši panest ikdienas slodzi. Tieši šis posms bieži nosaka, vai problēma neatgriezīsies pēc pāris nedēļām.

Ja neesat pārliecināts, ar ko sākt, vērts konsultēties ar fizioterapeitu. Īpaši tad, ja sāpes ieilgst vai darbs prasa pastāvīgu rokas noslodzi.

Kad noteikti jāmeklē palīdzība

Ja sāpes pie īkšķa pamatnes nepāriet 2 līdz 3 nedēļu laikā, kļūst stiprākas vai sāk traucēt miegam, nevajag gaidīt pārāk ilgi. Tāpat palīdzība jāmeklē, ja ir izteikts pietūkums, roka kļūst vāja, parādās nejutīgums vai simptomi sākās pēc traumas.

Dažkārt nepieciešama mērķtiecīgāka ārstēšana – fizioterapija, ārsta konsultācija, medikamentoza terapija vai citas metodes. Tas nav signāls, ka situācija ir ļoti nopietna, bet gan iespēja nepieļaut ilgstošu hronisku kairinājumu.

Ko darīt, lai sāpes neatgrieztos

Svarīgākais ir pamanīt savu slodzes modeli. Ja problēmu izraisīja viena un tā pati kustība simtiem reižu dienā, atveseļošanās nebūs noturīga bez paradumu maiņas. Dažreiz pietiek ar biežākām pauzēm, satvēriena maiņu, darba vietas pielāgošanu vai atbalsta līdzekļa lietošanu slodzes periodos.

Noder arī pakāpeniska atgriešanās pie aktivitātēm. Ja sāpes samazinājušās, nevajag uzreiz “atgūt visu nokavēto” vienā dienā. Cīpslas šādu strauju entuziasmu parasti nenovērtē.

Ja jūtat, ka plaukstas īkšķa puse regulāri reaģē uz darbu, treniņiem vai bērna celšanu, labāk rīkoties agrāk, nevis gaidīt brīdi, kad pat kafijas krūze kļūst par izaicinājumu. Savlaicīgs atbalsts, pārdomāta slodze un piemēroti risinājumi bieži ļauj pie kustībām atgriezties daudz ātrāk un drošāk.

📖 Karpālā kanāla sindroms: pazīmes un ārstēšana

📖 5 vingrinājumi, lai atvieglotu karpālā kanāla simptomus

📖 Labākie fizioterapijas vingrinājumi epikondilīta gadījumā – tenisa un golfera elkonim

Vai de Kervēna tendinīta gadījumā īkšķi labāk pilnībā nekustināt?

Aigars Caune
Fizioterapeits

Nē, parasti mērķis nav pilnībā “izslēgt” īkšķi, bet uz laiku samazināt tās kustības, kas provocē sāpes — spēcīgu satvērienu, griešanu, bērna celšanu vai ilgstošu telefona turēšanu. Ja roka ir ļoti sakairināta, ortoze var palīdzēt nomierināt audus, jo tā samazina lieku īkšķa un plaukstas kustību.

Kad sāpes kļūst mierīgākas, kustības pakāpeniski jāatjauno. Pārāk ilga pilnīga nekustināšana var veicināt stīvumu un nepalīdz atgūt normālu rokas funkciju. Tāpēc labākā pieeja parasti ir īslaicīgs atbalsts, slodzes pielāgošana un pēc tam pakāpeniska atgriešanās pie ikdienas kustībām.

Vairāk rakstu par rehabilitāciju

Interesē vairāk informācijas par rehabilitāciju? Apskatiet mūsu rehabilitācijas ceļvedi, kur atradīsiet rakstus par atveseļošanos pēc traumām un operācijām, rehabilitācijas vingrinājumiem, fizioterapeitu ieteikumiem un ceļu uz drošu atgriešanos ikdienas aktivitātēs un sportā.

Apskatīt rehabilitācijas ceļvedi