Reaktīvais artrīts – simptomi, ārstēšana, rehabilitācija

Sāpes un pietūkums ceļgalā, potītē vai pēdā reizēm sākas nevis pēc traumas vai fiziskas pārslodzes, bet vairākas nedēļas pēc zarnu trakta, urīnceļu vai dzimumorgānu infekcijas. Sākotnējās infekcijas simptomi līdz tam laikam var būt jau pārgājuši, tāpēc cilvēks abas problēmas ne vienmēr savstarpēji saista.

Reaktīvais artrīts ir iekaisīga locītavu slimība, kas attīstās kā organisma imūnā reakcija pēc citā ķermeņa vietā pārciestas infekcijas. Pašā locītavā infekcijas izraisītājs parasti nav atrodams, tomēr imūnsistēmas reakcija var turpināt uzturēt iekaisumu arī pēc sākotnējās saslimšanas beigām. Reaktīvais artrīts visbiežāk skar ceļus, potītes, pēdas un cīpslu piestiprinājuma vietas, taču iespējami arī acu, ādas un urīnceļu simptomi.

Tā nav parasta pārslodzes sāpe, kuru vajadzētu vienkārši “izstaigāt”. Ja pēc nesenas infekcijas parādās locītavas pietūkums, izteikts stīvums vai sāpes, nepieciešama ārsta konsultācija. Savlaicīga diagnostika palīdz izslēgt infekciju pašā locītavā, podagru un citas iekaisīgas slimības, kā arī ļauj laikus sākt piemērotu ārstēšanu un rehabilitāciju.

Kas ir reaktīvais artrīts?

Reaktīvais artrīts pieder pie spondiloartrītu grupas. Šīs slimības var skart ne tikai pašas locītavas, bet arī entēzes — vietas, kur cīpslas un saites piestiprinās pie kaula. Daļai pacientu iekaisums var ietekmēt arī krustu–zarnkaula locītavas, muguras lejasdaļu, acis, ādu un uroģenitālo sistēmu.

Slimības simptomi visbiežāk sākas aptuveni vienu līdz sešas nedēļas pēc gremošanas, urīnceļu vai dzimumorgānu infekcijas. Locītavu sāpes un pietūkums var attīstīties samērā strauji — dažkārt dažu dienu laikā. Sākotnējā infekcija līdz tam laikam var būt jau izzudusi, tāpēc cilvēks ne vienmēr atceras vai uzskata to par nozīmīgu.

Agrāk tika lietots nosaukums “Reitera sindroms”, ar to apzīmējot artrīta, acu iekaisuma un urīnceļu iekaisuma kombināciju. Tomēr visiem pacientiem šie simptomi neparādās vienlaikus, tāpēc mūsdienās tiek izmantots plašāks un precīzāks nosaukums — reaktīvais artrīts.

Reaktīvā artrīta simptomi

Reaktīvais artrīts visbiežāk skar vienu vai dažas apakšējo ekstremitāšu locītavas. Simptomi bieži ir asimetriski, piemēram, viena potīte vai viens celis var būt izteikti iekaisis, kamēr otrā ķermeņa pusē sūdzību nav.

Locītava var kļūt pietūkusi, silta, sāpīga un stīva. Sūdzības mēdz būt izteiktākas no rīta, naktī vai pēc ilgākas atrašanās miera stāvoklī. Sāpes var palielināties staigājot, kāpjot pa kāpnēm, pieceļoties no krēsla vai balstot svaru uz skartās kājas. Visbiežāk tiek skarti ceļgali un potītes, taču iekaisums var parādīties arī pēdas locītavās, kāju pirkstos, muguras lejasdaļā vai krustu–zarnkaula locītavās.

Dažiem cilvēkiem pietūkst viss rokas vai kājas pirksts. Šādu izkliedētu pietūkumu sauc par daktilītu jeb “desiņveida pirkstu”. Tas var apgrūtināt apavu valkāšanu, iešanu un pirksta saliekšanu.

Svarīgi atcerēties, ka ne visiem cilvēkiem ir vienādi simptomi. Vienam pacientam galvenā problēma var būt izteikti pietūcis celis, citam — papēža sāpes vai ilgstošs stīvums, bet vēl citam vienlaikus var parādīties acu vai urīnceļu simptomi.

Papēža un cīpslu piestiprinājuma sāpes

Reaktīvā artrīta gadījumā iekaisums var skart ne tikai locītavas, bet arī vietas, kur cīpslas un saites piestiprinās pie kaula. Šādu problēmu sauc par entezītu.

Bieži tiek skarta Ahileja cīpslas piestiprināšanās vieta pie papēža vai plantārās fascijas piestiprinājums zem papēža. Sāpes var būt izteiktākas, sperot pirmos soļus no rīta, ilgāk staigājot vai paceļoties uz pirkstgaliem. Dažkārt jutīga kļūst arī ceļa skriemeļa cīpslas zona vai citas cīpslu piestiprinājuma vietas.

Tāpēc papēža sāpes pēc nesenas infekcijas ne vienmēr nozīmē tikai mehānisku pārslodzi, nepiemērotus apavus vai plantāro fascītu. Ja vienlaikus ir locītavu pietūkums, rīta stīvums, acu simptomi vai slikta pašsajūta, situācija jāizvērtē ārstam.

Simptomi ārpus locītavām

Reaktīvais artrīts var ietekmēt arī citas organisma sistēmas. Iespējams acu apsārtums, pastiprināta asarošana, dedzināšana, sāpes, miglaina redze vai jutība pret gaismu. Vieglākos gadījumos tas var būt konjunktivīts, bet izteiktas sāpes, gaismas nepanesība un redzes pasliktināšanās var liecināt par uveītu, kam nepieciešama steidzama oftalmologa konsultācija.

Var parādīties arī dedzināšana urinējot, biežāka urinēšana, izdalījumi vai diskomforts iegurņa apvidū. Šie simptomi reizēm ir viegli vai jau pilnībā pārgājuši līdz locītavu iekaisuma sākumam.

Daļai pacientu rodas nelielas čūliņas mutē, ādas izsitumi uz plaukstām vai pēdām, nagu sabiezējums vai citas ādas pārmaiņas. Iespējams arī nogurums, neliels drudzis, samazināta ēstgriba un vispārēja slikta pašsajūta. Ne visiem pacientiem parādās visas klasiskās pazīmes, un simptomi var sākties atšķirīgā laikā.

Kad medicīniska palīdzība nepieciešama steidzami?

Ārsta konsultācija ir nepieciešama, ja pēc nesenas infekcijas parādās jaunas locītavu sāpes, pietūkums vai izteikts rīta stīvums. Īpaši svarīgi ārstam pastāstīt par nesenu caureju, saindēšanos ar pārtiku, urinēšanas traucējumiem, izdalījumiem vai iespējamu seksuāli transmisīvas infekcijas risku.

Steidzami jāmeklē medicīniska palīdzība, ja viena locītava pēkšņi kļuvusi ļoti karsta, pietūkusi un stipri sāpīga, īpaši tad, ja vienlaikus ir drudzis, drebuļi vai nav iespējams balstīt svaru uz kājas. Šāda situācija var liecināt ne tikai par reaktīvo artrītu, bet arī par septisku artrītu jeb infekciju pašā locītavā. Septisks artrīts ir neatliekams stāvoklis, kuram nepieciešama ātra diagnostika un ārstēšana.

Steidzams novērtējums nepieciešams arī tad, ja parādās stipras sāpes acī, izteikta jutība pret gaismu, miglaina redze vai redzes pasliktināšanās.

Kuras infekcijas var izraisīt reaktīvo artrītu?

Reaktīvais artrīts visbiežāk attīstās pēc bakteriālas gremošanas vai uroģenitālās sistēmas infekcijas. Biežākie aprakstītie izraisītāji ir Chlamydia trachomatis, Salmonella, Shigella, Campylobacter un Yersinia.

Gremošanas sistēmas infekcija var būt izpaudusies ar caureju, vēdera sāpēm, nelabumu, vemšanu vai drudzi. Uroģenitāla infekcija var izraisīt dedzināšanu urinējot, izdalījumus vai sāpes iegurņa apvidū, taču dažkārt tā norit gandrīz bez simptomiem.

Tikai nelielai daļai cilvēku pēc šādām infekcijām attīstās reaktīvais artrīts. Nav pilnībā zināms, kāpēc vienam cilvēkam pēc infekcijas rodas locītavu iekaisums, bet citam ne. Nozīme var būt organisma imūnajai reakcijai, infekcijas veidam un ģenētiskajai uzņēmībai.

Ar paaugstinātu risku un reizēm ilgstošāku slimības norisi tiek saistīts HLA-B27 ģenētiskais marķieris. Tomēr cilvēkam var būt reaktīvais artrīts arī tad, ja HLA-B27 nav konstatēts, savukārt pozitīvs tests pats par sevi neapstiprina diagnozi.

Vai reaktīvais artrīts ir lipīgs?

Pats locītavu iekaisums nav lipīgs, tāpēc reaktīvo artrītu nevar nodot citam cilvēkam.

Tomēr infekcija, kas izraisījusi imūnsistēmas reakciju, atkarībā no konkrētā ierosinātāja var būt pārnesama. Tas īpaši attiecas uz seksuāli transmisīvām infekcijām un atsevišķām ar pārtiku saistītām gremošanas sistēmas infekcijām.

Ja tiek konstatēta hlamīdiju vai cita seksuāli transmisīva infekcija, nepieciešama ārsta nozīmēta ārstēšana. Atkarībā no situācijas var būt vajadzīga arī seksuālā partnera izmeklēšana un ārstēšana, lai mazinātu atkārtotas inficēšanās un infekcijas tālākas pārnešanas risku.

Ar ko reaktīvais artrīts atšķiras no artrozes?

Reaktīvais artrīts un artroze nav viena un tā pati slimība, lai gan abas var izraisīt locītavu sāpes, stīvumu un kustību ierobežojumu.

Reaktīvais artrīts ir iekaisīga slimība, kas sākas pēc infekcijas. Simptomi bieži attīstās salīdzinoši strauji, un vienlaikus var tikt skartas ne tikai locītavas, bet arī acis, āda, urīnceļi un cīpslu piestiprinājuma vietas.

Artroze ir pakāpeniskas pārmaiņas visā locītavā. Tās simptomi biežāk veidojas ilgākā laikā un parasti ir ciešāk saistīti ar mehānisku slodzi, lai gan arī artrozes gadījumā iespējamas iekaisuma epizodes.

Plašāku dažādu artrīta veidu salīdzinājumu lasiet rakstā Artrīts – veidi, simptomi un kā mazināt locītavu sāpes.

Savukārt cilvēkiem ar apstiprinātu ceļa artrozi praktiskie vingrošanas un slodzes principi ir aprakstīti rakstā Ceļa locītavas artroze – vingrojumi un fizioterapija.

Kā nosaka reaktīvā artrīta diagnozi?

Nav viena izmeklējuma, kas vienmēr varētu droši apstiprināt vai izslēgt reaktīvo artrītu. Diagnoze balstās uz simptomu kopumu, locītavu apskati, informāciju par nesenu infekciju un citu iespējamo slimību izslēgšanu.

Konsultācijas laikā ārsts noskaidro, kad sākās locītavu simptomi, vai iepriekš bijusi caureja, vēdera infekcija, urinēšanas traucējumi vai iespējams seksuāli transmisīvas infekcijas risks. Tiek novērtēts, kuras locītavas ir pietūkušas, vai ir papēža, muguras vai pirkstu sāpes, kā arī tas, vai bijuši acu, ādas vai urīnceļu simptomi.

Asins analīzēs var noteikt C reaktīvo proteīnu un eritrocītu grimšanas ātrumu, kas palīdz izvērtēt iekaisuma aktivitāti. Atsevišķos gadījumos nosaka HLA-B27, reimatoīdo faktoru, anti-CCP antivielas vai citus rādītājus, lai palīdzētu atšķirt reaktīvo artrītu no citām reimatoloģiskām slimībām.

Urīna, uztriepes vai fēču analīzes var palīdzēt noteikt iespējamu infekcijas izraisītāju. Tomēr negatīvs rezultāts pilnībā neizslēdz reaktīvo artrītu, jo sākotnējā infekcija līdz locītavu simptomu sākumam var būt jau izzudusi.

Ja viena locītava ir ļoti pietūkusi, karsta un sāpīga, ārsts var paņemt locītavas šķidruma paraugu. Šis izmeklējums palīdz izslēgt septisku artrītu, podagru un citus kristālu izraisītus artrītus.

Attēldiagnostika ne vienmēr ir nepieciešama. Ultrasonogrāfija vai magnētiskā rezonanse var palīdzēt konstatēt locītavas iekaisumu, entezītu vai krustu–zarnkaula locītavu pārmaiņas. Rentgens slimības sākumā var būt normāls un biežāk palīdz izslēgt citus sāpju cēloņus.

Reaktīvā artrīta ārstēšana

Ārstēšanu pielāgo simptomu smagumam, skarto locītavu skaitam, aktīvas infekcijas esamībai un slimības ilgumam. Reaktīvā artrīta ārstēšana parasti ietver medikamentus iekaisuma mazināšanai, infekcijas ārstēšanu, ja tā vēl ir aktīva, un pakāpenisku rehabilitāciju.

Pretiekaisuma medikamenti

Sāpju, pietūkuma un stīvuma mazināšanai ārsts var nozīmēt nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus. Tie var palīdzēt kontrolēt akūtos simptomus, taču nav piemēroti visiem cilvēkiem.

Īpaša piesardzība nepieciešama cilvēkiem ar kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, nieru slimību, sirds un asinsvadu problēmām vai paaugstinātu asiņošanas risku. Tāpat jāņem vērā mijiedarbība ar citiem medikamentiem, piemēram, asins šķidrinātājiem. Pretiekaisuma līdzekļus nevajadzētu ilgstoši lietot pašrocīgi bez ārsta konsultācijas.

Kortikosteroīdi

Ja viena vai dažas locītavas ir izteikti iekaisušas, ārsts var apsvērt kortikosteroīda injekciju skartajā locītavā. Pirms injekcijas jābūt pietiekamai pārliecībai, ka locītavā nav bakteriālas infekcijas.

Ja vienlaikus skartas vairākas locītavas vai slimībai ir smagāka norise, atsevišķos gadījumos var būt nepieciešami sistēmiski kortikosteroīdi. Tos nozīmē ārsts, izvērtējot iespējamo ieguvumu un blakusparādību risku.

Antibiotikas

Antibiotikas lieto tad, ja ir konstatēta vai pamatoti iespējama aktīva bakteriāla infekcija. Konkrēto preparātu un ārstēšanas ilgumu izvēlas atbilstoši infekcijas izraisītājam.

Antibiotikas nav universāls līdzeklis paša locītavas iekaisuma ārstēšanai. Ja sākotnējā gremošanas infekcija jau ir pārgājusi, antibiotiku lietošana ne vienmēr maina reaktīvā artrīta norisi. Tās nevajadzētu sākt lietot bez ārsta nozīmējuma.

Ārstēšana ilgstošas slimības gadījumā

Ja locītavu iekaisums turpinās ilgstoši un ar pretiekaisuma līdzekļiem vai kortikosteroīdiem nepietiek, reimatologs var apsvērt slimības gaitu ietekmējošus medikamentus.

Smagākos vai hroniskos gadījumos nepieciešama ilgāka reimatologa uzraudzība. Ārstēšanas mērķis ir kontrolēt iekaisumu, saglabāt locītavu funkciju un mazināt risku, ka slimība pāriet ilgstošā spondiloartrīta formā.

Rehabilitācija pēc reaktīvā artrīta

Rehabilitācijas mērķis nav “pārciest” sāpes vai agresīvi izkustināt iekaisušu locītavu. Fizioterapijas uzdevums ir saglabāt locītavas kustīgumu, mazināt muskuļu spēka zudumu, uzlabot iešanu un pakāpeniski palīdzēt cilvēkam atgriezties ikdienas aktivitātēs, darbā vai sportā.

Fiziskās aktivitātes ir nozīmīga iekaisīgu locītavu slimību aprūpes daļa, taču tās jāpielāgo slimības aktivitātei, simptomiem, fiziskajām spējām un cilvēka ikdienas vajadzībām.

Fizioterapeits novērtē pietūkumu, locītavas kustīgumu, muskuļu spēku, iešanas kvalitāti, līdzsvaru un slodzes sadalījumu starp abām kājām. Uzmanība tiek pievērsta arī papēža un citu cīpslu piestiprinājuma vietu jutīgumam, jo šīs zonas reaktīvā artrīta gadījumā var reaģēt uz slodzi citādi nekā parastas muskuļu pārslodzes gadījumā.

Slodze akūtajā iekaisuma periodā

Ja locītava ir izteikti karsta, pietūkusi un sāpīga, sākumā nepieciešama relatīva atslogošana. Tas nenozīmē pilnīgu nekustīgumu, taču uz laiku jāsamazina kustības un aktivitātes, kas būtiski palielina sāpes vai pietūkumu.

Akūtajā periodā parasti ierobežo skriešanu, lēcienus, dziļus pietupienus, straujas virziena maiņas un ilgstošu staigāšanu. Ja katrs solis izraisa asas sāpes vai izteiktu klibošanu, īslaicīgi var izmantot kruķus vai spieķi. Palīglīdzeklis palīdz samazināt slodzi uz iekaisušo locītavu, taču tā lietošana regulāri jāpārvērtē, lai bez vajadzības nepagarinātu atslogošanas periodu.

Arī akūtajā posmā parasti saglabā vieglas un kontrolētas kustības panesamā amplitūdā. Ceļgalam tās var būt lēnas saliekšanas un iztaisnošanas kustības, bet potītei — pēdas virzīšana uz augšu un leju. Var izmantot arī vieglus izometriskus vingrinājumus, kuros muskulis sasprindzinās bez lielas kustības locītavā.

Vai var izmantot aukstuma terapiju?

Aukstuma komprese dažiem cilvēkiem palīdz īslaicīgi mazināt sāpes un pietūkuma sajūtu. To lieto caur plānu auduma kārtu, nevis novieto ledu tieši uz ādas.

Aukstuma terapija nav reaktīvā artrīta pamata ārstēšana un nemaina slimības cēloni, taču tā var būt viens no simptomu kontroles līdzekļiem. Ja parādās izteikts nejutīgums, dedzināšana, ādas krāsas pārmaiņas vai diskomforts, procedūra jāpārtrauc.

Kustīguma atjaunošana

Kad akūtais iekaisums mazinās, kustību apjomu var pakāpeniski palielināt. Mērķis nav vienas nodarbības laikā ar spēku atjaunot pilnu amplitūdu, bet regulāri un kontrolēti samazināt stīvumu.

Ja skarts celis, var izmantot lēnu ceļa saliekšanu un iztaisnošanu guļus vai sēdus pozīcijā. Potītes gadījumā noder pēdas kustības uz augšu un leju, kā arī nelielas kontrolētas apļveida kustības. Ja ir muguras lejasdaļas vai iegurņa stīvums, rehabilitācijā var iekļaut arī saudzīgus gūžas un mugurkaula kustīguma vingrinājumus.

Kustību laikā var būt jūtams viegls saspringums, taču nav nepieciešams vingrot caur asām sāpēm. Ja pēc vingrošanas būtiski palielinās pietūkums vai nākamajā dienā locītavas stāvoklis ir izteikti sliktāks, kopējā slodze bijusi par lielu.

Muskuļu spēka atjaunošana

Sāpju un pietūkuma dēļ cilvēks bieži sāk mazāk noslogot skarto kāju. Pat salīdzinoši īsā laikā var samazināties augšstilba, sēžas, ikru un pēdas muskuļu spēks.

Spēka atjaunošanu parasti sāk ar vienkāršiem vingrinājumiem, kuros iespējams kontrolēt locītavas reakciju. Sākumā tā var būt augšstilba priekšējā muskuļa sasprindzināšana, taisnas kājas pacelšana vai gūžas muskuļu aktivizēšana guļus pozīcijā.

Vēlāk var pievienot piecelšanos no paaugstināta krēsla, seklus pietupienus, uzkāpšanu uz zema pakāpiena, papēžu pacelšanu un vingrinājumus ar nelielu pretestību. Slodzi palielina tikai tad, ja iepriekšējais līmenis neizraisa būtisku sāpju vai pietūkuma pieaugumu.

Pretestības gumijas, vingrošanas bumba un līdzsvara paliktnis var palīdzēt dažādot vingrinājumus, taču inventārs pats par sevi nenosaka rehabilitācijas kvalitāti. Svarīgāka ir pareiza vingrinājuma izvēle, kustības tehnika un piemērota progresija.

Aerobās slodzes atjaunošana

Kad staigāšana kļūst vieglāka un locītavas pietūkums mazinās, pakāpeniski var atsākt aerobās aktivitātes. Sākumā piemērotas var būt īsas pastaigas, velotrenažieris ar nelielu pretestību, peldēšana vai vingrošana ūdenī.

Labāk sākt ar īsāku slodzi, kuru iespējams atkārtot regulāri, nevis vienu garu nodarbību, pēc kuras vairākas dienas saglabājas simptomu saasinājums.

Slodzes ilgumu, pretestību un ātrumu nevajadzētu palielināt vienlaikus. Drošāk ir mainīt vienu slodzes elementu un pēc tam novērtēt, kā locītava reaģē vingrošanas laikā un nākamajā dienā.

Kā saprast, vai slodze bijusi par lielu?

Neliels diskomforts vingrojumu laikā ne vienmēr nozīmē, ka locītava tiek bojāta. Tomēr slodze jāpielāgo, ja sāpes nodarbības laikā pakāpeniski palielinās, cilvēks sāk izteikti klibot vai mainīt kustības tehniku, pēc vingrošanas ievērojami pieaug pietūkums vai nākamajā dienā simptomi joprojām ir izteikti sliktāki nekā pirms slodzes.

Šādā situācijā nākamajā treniņā var samazināt atkārtojumu skaitu, kustības amplitūdu, izmantoto pretestību vai kopējo nodarbības ilgumu. Pilnīga vingrošanas pārtraukšana ne vienmēr ir nepieciešama — bieži pietiek ar saprātīgu slodzes samazināšanu.

Vai nepieciešama ortoze?

Ortoze neārstē reaktīvā artrīta cēloni un nav nepieciešama visiem pacientiem. Tomēr īslaicīgi tā var palīdzēt, ja sāpes vai pietūkums rada nedrošības sajūtu un apgrūtina pārvietošanos.

Vieglu kompresijas ortozi var izmantot kā subjektīvu atbalstu, savukārt potītes ortoze atsevišķos gadījumos var uzlabot kustības drošību. Papēža vai pēdas sāpju gadījumā var noderēt piemēroti apavi vai individuāli izvēlēts pēdas ieliktnis. Arī spieķis vai kruķi dažreiz ir piemērotāks risinājums nekā ļoti stingra ortoze.

Palīglīdzeklim jāuzlabo funkcija un jāsamazina simptomi, nevis jārada iespēja pārāk agri būtiski palielināt slodzi. NIAMS norāda, ka atbalsta ierīces, apavu ieliktņi un ortozes atsevišķiem pacientiem var palīdzēt mazināt sāpes un spiedienu pārvietošanās laikā.

Raksts Ceļa ortoze artrozes gadījumā – ko iesaka fizioterapeiti? attiecas uz ortozes izvēli deģeneratīvas ceļa artrozes gadījumā. Reaktīvā artrīta gadījumā ortozes nepieciešamību izvērtē atsevišķi, ņemot vērā iekaisuma aktivitāti un funkcionālos ierobežojumus.

Vai var izmantot kinezioloģisko teipu un kompresiju?

Kinezioloģiskais teips dažiem cilvēkiem var mainīt sajūtu kustības laikā vai radīt subjektīvu atbalsta sajūtu. Tomēr teips neārstē reaktīvā artrīta cēloni un neaizstāj pretiekaisuma terapiju vai pakāpenisku rehabilitāciju.

Arī kompresijas izstrādājumu lietošana jāvērtē individuāli. Viegla kompresija dažiem pacientiem var būt komfortabla, taču pārāk ciešs izstrādājums var palielināt diskomfortu. Kompresiju nevajadzētu izmantot bez profesionāla izvērtējuma, ja ir zināmi artēriju asinsrites traucējumi, izteikts jušanas zudums, aizdomas par trombozi vai citas būtiskas asinsvadu problēmas.

Atgriešanās darbā

Atgriešanās darbā ir atkarīga no skartajām locītavām, sāpju intensitātes un darba fiziskajām prasībām.

Biroja darbā var palīdzēt regulāra pozas maiņa, piecelšanās un īsa izkustēšanās. Ja iekaisis ceļgals, ilgstoša sēdēšana ar saliektu kāju var palielināt stīvumu, tāpēc ieteicams periodiski iztaisnot kāju un izkustināt locītavu.

Fiziski smagā darbā, kur nepieciešama ilgstoša stāvēšana, kāpšana, pietupieni vai smagumu celšana, var būt nepieciešama pakāpeniska atgriešanās vai īslaicīga darba pienākumu pielāgošana. Darba slodzi nevajadzētu palielināt tikai tāpēc, ka sāpes vienā dienā kļuvušas mazākas. Jāņem vērā arī pietūkums, kustīgums un reakcija nākamajā dienā.

Atgriešanās sportā

Skriešanu, lēcienus, straujas virziena maiņas un intensīvus komandu sporta treniņus nevajadzētu atsākt, kamēr locītava joprojām ir pietūkusi, kustību amplitūda ir ierobežota vai ikdienas gaitā saglabājas klibošana.

Pirms dinamisku treniņu atsākšanas cilvēkam vajadzētu spēt normāli staigāt, kāpt pa kāpnēm, piecelties no krēsla un veikt kontrolētu pietupienu bez būtiskas simptomu pastiprināšanās. Atkarībā no skartās zonas jāspēj veikt arī papēžu pacelšanu, nostāvēt uz vienas kājas un izpildīt sporta pamatkustības zemākā intensitātē.

Šie ir praktiski funkcionāli orientieri, nevis universāls medicīnisks tests. Gatavību sportam ietekmē arī slimības aktivitāte, iekaisuma kontrole, cilvēka fiziskā sagatavotība un reimatologa rekomendācijas.

Cik ilgi turpinās reaktīvais artrīts?

Daudziem cilvēkiem simptomi mazinās dažu nedēļu vai mēnešu laikā. Tomēr daļai pacientu slimība var atkārtoties vai turpināties ilgāk. NIAMS norāda, ka simptomi bieži pāriet dažu nedēļu vai mēnešu laikā, taču atsevišķiem cilvēkiem slimība kļūst hroniska.

Atkārtota reimatologa konsultācija ir īpaši svarīga, ja locītavu simptomi saglabājas vairākus mēnešus, regulāri atkārtojas iekaisuma epizodes, turpinās papēža vai Ahileja cīpslas piestiprinājuma sāpes vai parādās ilgstošas muguras lejasdaļas un sēžas apvidus sāpes.

Ilgstoši simptomi ne vienmēr nozīmē tikai lēnu atlabšanu. Dažkārt nepieciešama diagnozes atkārtota izvērtēšana, lai izslēgtu citu spondiloartrīta formu, psoriātisko artrītu, iekaisīgas zarnu slimības izraisītu artrītu vai citu reimatoloģisku slimību.

Vai reaktīvo artrītu iespējams novērst?

Pilnībā novērst reaktīvo artrītu nav iespējams, jo nav precīzi zināms, kuriem cilvēkiem pēc infekcijas attīstīsies locītavu iekaisums.

Tomēr iespējams mazināt atsevišķu infekciju risku. Svarīga ir roku un pārtikas higiēna, pareiza gaļas termiskā apstrāde un droša pārtikas uzglabāšana. Seksuāli transmisīvu infekciju risku palīdz samazināt prezervatīvu lietošana, savlaicīga testēšana un ārsta nozīmētās ārstēšanas pilnīga pabeigšana.

Kopsavilkums

Reaktīvais artrīts ir iekaisīga locītavu slimība, kas var sākties vienu līdz sešas nedēļas pēc gremošanas, urīnceļu vai dzimumorgānu infekcijas. Biežāk tiek skarti ceļi, potītes, pēdas un cīpslu piestiprinājuma vietas, taču iespējami arī acu, ādas un uroģenitālās sistēmas simptomi.

Diagnozi nevar noteikt ar vienu analīzi. Ārsts izvērtē simptomu raksturu, nesenu infekciju, locītavu iesaisti un nepieciešamības gadījumā veic asins, infekciju, locītavas šķidruma vai attēldiagnostikas izmeklējumus.

Ārstēšanā var izmantot pretiekaisuma medikamentus, atsevišķos gadījumos kortikosteroīdus un ilgstošas slimības gadījumā reimatologa nozīmētu terapiju. Antibiotikas lieto tad, ja ir konstatēta vai pamatoti iespējama aktīva bakteriāla infekcija.

Rehabilitācijā slodzi pielāgo slimības fāzei. Akūtajā periodā izvairās no agresīvas slodzes, bet saglabā saudzīgas kustības. Vēlāk pakāpeniski atjauno locītavas kustīgumu, muskuļu spēku, līdzsvaru, iešanu un fizisko izturību.

Izmantotā literatūra

National Institute of Arthritis and Musculoskeletal and Skin Diseases. Reactive Arthritis: Symptoms, Causes, and Risk Factors. Reviewed May 2024.

National Institute of Arthritis and Musculoskeletal and Skin Diseases. Reactive Arthritis: Diagnosis, Treatment, and Steps to Take. Reviewed May 2024.

Rausch Osthoff AK, Niedermann K, Braun J, et al. 2018 EULAR recommendations for physical activity in people with inflammatory arthritis and osteoarthritis. Ann Rheum Dis. 2018;77:1251–1260.

Nikiphorou E, Santos EJF, Marques A, et al. 2021 EULAR recommendations for the implementation of self-management strategies in patients with inflammatory arthritis. Ann Rheum Dis. 2021;80:1278–1285.

Garcia-Kutzbach A, Chacón-Súchite J, García-Ferrer H, Iraheta I. Reactive arthritis: update. Clin Rheumatol. 2020;39:2395–2403.

Selmi C, Gershwin ME. Diagnosis and classification of reactive arthritis. Autoimmun Rev. 2014;13(4–5):546–549.