Patellofemorālais sāpju sindroms – kā mazināt ceļa sāpes?

Sāpes ceļgala priekšpusē ne vienmēr sākas pēc kritiena, neveiklas kustības vai citas skaidri atceramas traumas. Patellofemorālā sāpju sindroma gadījumā tās biežāk attīstās pakāpeniski, piemēram, palielinot skriešanas apjomu, atsākot intensīvus kāju treniņus, biežāk kāpjot pa kāpnēm vai ilgstoši sēžot ar saliektu celi.

Raksturīgi, ka sāpes nav iespējams precīzi parādīt ar vienu pirkstu. Cilvēks tās biežāk apraksta kā trulu vai izplūdušu diskomfortu ap ceļkaulu vai aiz tā. Tās var pastiprināties pietupiena laikā, ejot lejup pa kāpnēm, skrienot, ceļoties no krēsla vai pēc ilgākas sēdēšanas automašīnā, darbā vai kinoteātrī.

Patellofemorālo sāpju ārstēšanā galvenais mērķis parasti nav pilnībā pārtraukt visas kustības. Daudz svarīgāk ir uz laiku pielāgot aktivitātes, kas pārslogo ceļgalu, un pakāpeniski uzlabot augšstilba un gūžas muskuļu spēku. Mūsdienu rekomendācijās ārstēšanas pamatā ir pacienta izglītošana un individuāli pielāgota vingrojumu programma, savukārt teipošana, ortozes vai pēdu ieliktņi tiek izmantoti kā papildu līdzekļi, ja tie konkrētajam cilvēkam palīdz.

Kas ir patellofemorālais sāpju sindroms?

Ceļkauls jeb patella atrodas ceļgala priekšpusē un kustas pa īpašu rievu augšstilba kaulā. Saliecot un iztaisnojot celi, patellas un augšstilba kaula saskares virsmas uzņem slodzi, kuru ietekmē ceļa saliekuma leņķis, muskuļu radītais spēks, ķermeņa svars, kustības ātrums un ārējā pretestība.

Patellofemorālais sāpju sindroms nozīmē sāpes ap ceļkaulu vai aiz tā, kas pastiprinās aktivitātēs, kurās celis tiek noslogots saliektā pozīcijā. Tipiski simptomi var parādīties pietupienā, kāpjot pa kāpnēm, skrienot, lecot vai ilgstoši sēžot ar saliektu celi. Diagnozei raksturīgas peripatellāras vai retropatellāras sāpes, kuras iespējams atkārtoti izprovocēt vismaz vienā ceļgalu noslogojošā aktivitātē.

Šis sindroms nenozīmē, ka ceļkauls obligāti ir “izgājis no vietas” vai ka skrimslis katrā kustībā tiek neatgriezeniski bojāts. Dažādiem pacientiem simptomus var ietekmēt atšķirīgi faktori, tādēļ vienkāršots skaidrojums par “nepareizi slīdošu ceļkaulu” parasti neapraksta visu problēmu.

Kādi ir raksturīgākie simptomi?

Visbiežāk jūtamas trulas vai smeldzošas sāpes ceļgala priekšpusē. Tās var atrasties virs ceļkaula, zem tā, gar tā malām vai šķist dziļi aiz ceļkaula. Atšķirībā no patellas cīpslas tendinopātijas parasti nav viena izteikti sāpīga punkta tieši cīpslā zem ceļkaula.

Sāpes mēdz pastiprināties, ejot lejup pa kāpnēm, izpildot pietupienus vai izklupienus, ceļoties no zemāka krēsla, skrienot lejup no kalna un pēc ilgstošas sēdēšanas. Dažiem cilvēkiem celis kļūst jutīgs slodzes laikā, savukārt citiem simptomi izteiktāk parādās pēc treniņa vai nākamajā rītā.

Ceļgalā var būt dzirdama krakšķēšana, klikšķēšana vai berzes sajūta. Skaņas ceļgalā ir bieži sastopamas arī cilvēkiem bez sāpēm, tādēļ krakšķēšana pati par sevi vēl nenozīmē skrimšļa bojājumu. Lielāka uzmanība nepieciešama tad, ja skaņas pavada pietūkums, kustības bloķēšanās, strauji pieaugošas sāpes vai nespēja pilnvērtīgi noslogot kāju.

Izteikts pietūkums, ceļgala bloķēšanās, atkārtota ceļkaula izmežģīšanās vai nespēja balstīties uz kājas nav tipiska vienkāršu patellofemorālo sāpju aina. Šādos gadījumos jāizvērtē arī citas ceļgala problēmas.

Kāpēc sāk sāpēt ceļgala priekšpuse?

Patellofemorālās sāpes visbiežāk nav izskaidrojamas ar vienu konkrētu cēloni. Parasti nozīme ir attiecībai starp ceļgalam uzlikto slodzi un organisma spēju šai slodzei pielāgoties.

Piemēram, cilvēks pēc ilgāka pārtraukuma var atsākt skriet četras reizes nedēļā, vienlaikus palielinot distanci, tempu un kalnu skrējienus. Citā gadījumā simptomi sākas pēc jaunas treniņu programmas ar lielu pietupienu, izklupienu un lēcienu apjomu. Atsevišķi katrs no šiem vingrojumiem var būt piemērots, taču kopējais slodzes pieaugums var būt straujāks par ceļgala spēju adaptēties.

Nozīme var būt arī augšstilba un gūžas muskuļu kapacitātei, kustību koordinācijai, potītes kustīgumam, skriešanas tehnikai, iepriekšējai slodzei un atjaunošanās kvalitātei. Tomēr nav vienas obligātas biomehāniskas novirzes, kas būtu sastopama visiem pacientiem.

Piemēram, neliela ceļgala virzīšanās uz iekšu pietupiena vai piezemēšanās laikā automātiski nenozīmē traumu. Ja tā kļūst izteiktāka noguruma apstākļos, vienlaikus provocē sāpes un samazina kustības kontroli, var būt lietderīgi trenēt kājas, gūžas un ķermeņa muskulatūru. Ārstēšanai jābūt pielāgotai cilvēka simptomiem, slodzes vēsturei un mērķiem, nevis tikai vienai vizuāli pamanītai kustības īpatnībai.

Kā patellofemorālās sāpes atšķiras no citām ceļgala problēmām?

Patellofemorālais sāpju sindroms, patellas cīpslas tendinopātija un iliotibiālās saites sindroms var būt saistīti ar sportu un pārslodzi, tomēr tie nav viena un tā pati diagnoze.

Ja sāpes ir konkrēti lokalizētas patellas cīpslā zem ceļkaula un visvairāk traucē lēcienos, piemērotāks būs raksts par Jufmper’s Knee. Ja sāpes parādās galvenokārt ceļgala ārmalā skriešanas laikā, tās vairāk var atbilst iliotibiālās saites sindromam.

Kā diagnosticē patellofemorālo sāpju sindromu?

Diagnozi visbiežāk nosaka pēc simptomu rakstura, slodzes vēstures un funkcionāla novērtējuma. Fizioterapeits vai ārsts noskaidro, kad sāpes sākās, kur tās atrodas un kuras kustības tās pastiprina. Svarīgi arī noskaidrot, vai nav bijusi nozīmīga trauma, pietūkums, bloķēšanās, ceļkaula izmežģījums vai cita pazīme, kas varētu liecināt par atšķirīgu problēmu.

Novērtēšanas laikā var pārbaudīt pietupienu, kāpšanu augšup un lejup no pakāpiena, vienas kājas kustības, skriešanu, ceļa un gūžas muskuļu spēku, kā arī potītes kustīgumu. Neviens atsevišķs tests pilnībā neapstiprina diagnozi. Svarīga ir sāpju atrašanās vietas, simptomus provocējošo kustību un citu klīnisko pazīmju kombinācija.

Rentgens vai magnētiskā rezonanse tipiskas patellofemorālo sāpju ainas gadījumā parasti nav nepieciešama ārstēšanas sākumā. Attēldiagnostika var būt pamatota pēc nozīmīgas traumas, pie izteikta pietūkuma, bloķēšanās, aizdomām par kaula vai skrimšļa bojājumu vai tad, ja simptomi ilgstoši neuzlabojas, neraugoties uz atbilstošu rehabilitāciju.

Svarīgi saprast, ka attēlā redzamas strukturālas izmaiņas ne vienmēr precīzi izskaidro sāpju stiprumu vai cilvēka funkciju. Ārstēšanas plānu nevar veidot tikai pēc MRI apraksta, neizvērtējot kustību un slodzes toleranci.

Kā ārstē patellofemorālo sāpju sindromu?

Patellofemorālo sāpju ārstēšana visbiežāk ir konservatīva. Tās pamatu veido piemērota slodzes vadība, ceļa un gūžas muskuļu stiprināšana un pakāpeniska atgriešanās pie aktivitātēm, kuras iepriekš provocēja simptomus.

Nav viena universāla vingrojuma, kas būtu piemērots pilnīgi visiem. Vienam cilvēkam sākumā labi panesama būs ceļa iztaisnošana ar nelielu pretestību, bet dziļš pietupiens radīs sāpes. Citam daudz ērtāka būs piecelšanās no krēsla vai kāpšana uz zema pakāpiena.

Labākās prakses rekomendācijas uzsver ceļam paredzētu vingrojumu terapiju, papildinot to ar gūžas vingrojumiem un citiem individuāli izvēlētiem paņēmieniem. Pasīvām metodēm nevajadzētu aizstāt aktīvu rehabilitāciju.

Slodzes pielāgošana nenozīmē pilnīgu atpūtu

Pirmais praktiskais solis ir noteikt, kuras aktivitātes pašlaik rada vislielāko simptomu reakciju. Ja sāpes parādās tikai pēc gariem skrējieniem vai skrienot lejup no kalna, iespējams, nav jāpārtrauc visa skriešana. Var samazināt distanci, tempu, kalnu posmus vai nedēļas treniņu skaitu.

Sporta zālē var uz laiku samazināt pietupiena dziļumu, izmantoto svaru vai kopējo piegājienu skaitu. Dažkārt palīdz pēdu novietojuma, kustības amplitūdas vai vingrojuma varianta maiņa.

Viegls un kontrolējams diskomforts vingrojuma laikā ne vienmēr nozīmē, ka tiek radīts jauns bojājums. Praktiski svarīgāk ir vērot, vai sāpes pakāpeniski nepieaug no piegājiena uz piegājienu un vai ceļgals līdz nākamajai dienai atgriežas ierastajā stāvoklī.

Ja pēc katra treniņa sāpes kļūst arvien izteiktākas, saglabājas ilgāk vai sāk traucēt arī ikdienā, slodze pašlaik ir par lielu. Savukārt pārāk ilga pilnīga izvairīšanās no ceļgala noslogošanas var samazināt muskuļu spēku un vēl vairāk pazemināt slodzes toleranci.

Ceļa un gūžas muskuļu stiprināšana

Vingrojumu programmai vajadzētu trenēt gan jeb augšstilba četrgalvaino muskuli, gan gūžas muskulatūru. Apvienoti ceļa un gūžas vingrojumi kopumā ir efektīvāki sāpju un aktivitāšu uzlabošanai nekā tikai ceļa muskuļu trenēšana.

Sākuma posmā var izmantot piecelšanos no augstāka krēsla, seklu pietupienu, kāpšanu uz zema pakāpiena, kāju presi nelielā amplitūdā vai kontrolētu ceļa iztaisnošanu. Gūžas muskuļiem var izmantot gūžas atvilkšanu sānis, tiltiņu, sānu soļus ar pretestības gumiju un citus vingrojumus, kuros iespējams saglabāt labu kustības kontroli.

Kad sākuma slodze kļuvusi viegli panesama, vingrojumus pakāpeniski padara sarežģītākus. Var palielināt kustības amplitūdu, pretestību, atkārtojumu skaitu vai pāriet uz vienas kājas vingrojumiem. Vēlāk programmā var iekļaut izklupienus, pietupienus ar papildu svaru, kāpšanu lejup no pakāpiena, vienas kājas presi un sporta veidam atbilstošākas kustības.

Vingrojumus nav nepieciešams izvēlēties tikai pēc tā, vai tie tiek veikti ar pēdu uz zemes vai bez tās. Gan slēgtās ķēdes vingrojumi, piemēram, pietupieni un pakāpieni, gan atvērtās ķēdes vingrojumi, piemēram, ceļa ekstenzija, var būt noderīgi. Jāpielāgo pretestība un kustības amplitūda tā, lai celis spētu uzņemt slodzi bez izteikta simptomu saasinājuma.

Spēka vingrojumus praktiski var veikt divas vai trīs reizes nedēļā. Sākumā galvenā uzmanība jāpievērš kustības kvalitātei un slodzes panesībai, bet vēlāk pretestībai jākļūst pietiekami izaicinošai, lai muskuļiem būtu iemesls kļūt stiprākiem.

Vai jālabo pietupiena vai skriešanas tehnika?

Dažiem cilvēkiem var palīdzēt kustības tehnikas pielāgošana, taču mērķis nav panākt vienu visiem identisku “perfektu” kustību.

Fizioterapeits var izmantot spoguli, video vai mutisku atgriezenisko saiti, lai palīdzētu vienmērīgāk sadalīt svaru, kontrolēt kustības ātrumu vai atrast mazāk sāpīgu kustības variantu. Tehnikas izmaiņa ir vērtīga tad, ja tā samazina simptomus un ļauj pakāpeniski trenēties ar lielāku slodzi.

Skrējējiem sākumā bieži pietiek samazināt skriešanas apjomu, tempu un garus skrējienus lejup no kalna. Daļai skrējēju var palīdzēt neliels soļu biežuma palielinājums, piemēram, aptuveni par 5–10%, vienlaikus nedaudz saīsinot soli.

Kadences palielināšana nav obligāta visiem un to nevajadzētu ieviest tikai tāpēc, ka cilvēkam ir sāpes ceļgalā. Tomēr izvēlētiem skrējējiem skriešanas pārtrenēšanas programmas, kas vērstas uz kadenci vai trieciena samazināšanu, var palīdzēt mazināt sāpes skriešanas laikā.

Vai ilgstoša sēdēšana var pastiprināt sāpes?

Patellofemorālo sāpju gadījumā diskomforts pēc ilgstošas sēdēšanas ar saliektu celi ir bieži sastopams. To dažkārt dēvē par “kinoteātra pazīmi”, jo sāpes var parādīties pēc filmas, brauciena automašīnā vai ilgākas darba sapulces.

Tas nenozīmē, ka sēdēšana izraisa jaunu locītavas bojājumu. Saliektā pozīcija vienkārši var kļūt neērta jutīgam ceļgalam.

Praktiski palīdz regulāra pozas maiņa. Ik pēc 30–60 minūtēm var piecelties, īsi izstaigāties vai vairākas reizes iztaisnot kāju. Nav nepieciešams visu dienu turēt celi pilnībā taisnu, taču ilgstoši nemainīga pozīcija var pastiprināt stīvumu un diskomfortu.

Vai palīdz ceļgala ortoze vai teipošana?

Patellu atbalstoša ceļgala ortoze vai individuāli pielāgota teipošana dažiem cilvēkiem var īslaicīgi mazināt sāpes un palīdzēt ērtāk veikt vingrojumus, iet pa kāpnēm vai pakāpeniski atsākt skriešanu.

Efektu var izvērtēt praktiski. Pirms teipošanas vai ortozes uzlikšanas cilvēks izpilda kustību, kas parasti izraisa sāpes, piemēram, pietupienu vai kāpšanu lejup no pakāpiena. Pēc tam kustību atkārto ar palīglīdzekli. Ja sāpes jūtami samazinās un kustība kļūst ērtāka, palīglīdzeklis var būt noderīgs rehabilitācijas papildinājums.

Ja efekta nav, nav pamata uzskatīt, ka ilgstoša ortozes vai teipa lietošana pati par sevi atrisinās problēmu. Vingrojumi un slodzes pielāgošana saglabājas kā galvenā ārstēšanas daļa.

Šajā rakstā nav ieteicams izcelt šauro patellas cīpslas saiti, jo tā vairāk atbilst lokalizētām sāpēm patellas cīpslā jeb Jumper’s Knee. Patellofemorālo sāpju gadījumā loģiskāka izvēle ir patellu aptverošs atbalsts vai teipošana.

Vai palīdz pēdu ieliktņi?

Dažiem cilvēkiem īstermiņā var palīdzēt rūpnieciski izgatavoti pēdu ieliktņi, īpaši tad, ja tie uzreiz uzlabo komfortu staigājot, pietupjoties vai skrienot.

Nav nepieciešams automātiski pasūtīt individuāli izgatavotas zolītes katram cilvēkam ar patellofemorālām sāpēm. Praktiski var sākt ar piemērota izmēra rūpnieciski izgatavotu ieliktni un novērtēt simptomu reakciju.

Pēdu ieliktņi, teipošana un manuālā terapija var tikt izmantoti kā papildinājumi, taču tiem nevajadzētu aizstāt ceļa un gūžas muskuļu trenēšanu. Starptautiskajā konsensā vingrojumi tiek rekomendēti kā galvenā ārstēšana, bet papildmetodes jāizvēlas individuāli.

Vai aukstums un masāža palīdz?

Aukstuma komprese pēc slodzes var īslaicīgi mazināt sāpes, ja celis jūtas sakairināts. To var izmantot caur audumu aptuveni 10–15 minūtes, ja tas uzlabo pašsajūtu. Aukstums nav obligāts un nemaina ceļgala slodzes toleranci vai muskuļu spēku.

Masāža un mīksto audu apstrāde var palīdzēt samazināt apkārtējo muskuļu saspringuma sajūtu. Tomēr tikai ar masāžu nav iespējams sagatavot celi pietupieniem, kāpnēm, skriešanai vai sportam.

Pasīvās procedūras var būt rehabilitācijas papildinājums, bet ilgtermiņa rezultātam nepieciešama aktīva slodze un progresējoši vingrojumi.

Cik ilgā laikā patellofemorālās sāpes pāriet?

Daļai cilvēku pirmie uzlabojumi parādās dažu nedēļu laikā, taču pilnvērtīga muskuļu spēka un slodzes tolerances atjaunošana var prasīt vairākus mēnešus.

Atveseļošanās ātrumu ietekmē tas, cik ilgi simptomi jau pastāvējuši, kāda ir ikdienas un sporta slodze un cik regulāri tiek veikti vingrojumi. Ja sāpes ir bijušas vairākus mēnešus vai gadus, nav reāli sagaidīt, ka tās pilnībā izzudīs pēc dažām nodarbībām.

Ilgtermiņa pētījumi rāda, ka patellofemorālās sāpes daļai pacientu var saglabāties vairākus gadus. Ilgāks simptomu ilgums un izteiktākas sākotnējās sāpes ir saistītas ar sliktāku prognozi. Tādēļ problēmu nevajadzētu vienkārši ignorēt, cerot, ka tā vienmēr pāries pati.

Tas nenozīmē, ka atveseļošanās nav iespējama. Agrīna slodzes pielāgošana, regulāra vingrošana un pakāpeniska atgriešanās pie pilnas aktivitātes palīdz uzlabot funkciju un samazina atkārtotu simptomu risku.

Kad drīkst atgriezties pilnā sporta slodzē?

Atgriešanos sportā nevajadzētu noteikt tikai pēc tā, vai ikdienā vairs nesāp. Sportistam jāspēj panest arī pietupienus, vienas kājas vingrojumus, lēcienus, skriešanu un sporta specifiskās kustības.

Pirms pilnas atgriešanās vēlams, lai sportists varētu veikt pilnvērtīgu spēka treniņu, skriešanas progresiju un sporta specifisku nodarbību bez būtiskas simptomu pasliktināšanās nākamajā dienā.

Slodze jāatjauno pakāpeniski. Vispirms var palielināt treniņa ilgumu, pēc tam intensitāti un tikai vēlāk pievienot maksimālus sprintus, lēcienus vai biežas virziena maiņas. Vienlaicīga visu slodzes parametru palielināšana var atkārtoti pārslogot ceļgalu.

Kad nepieciešama ārsta vai fizioterapeita konsultācija?

Speciālista novērtējums ir ieteicams, ja sāpes sākās pēc nozīmīgas traumas, celis ir izteikti pietūcis, bloķējas vai nav iespējams uz tā pilnvērtīgi balstīties.

Pārbaude nepieciešama arī tad, ja ceļkauls atkārtoti izslīd no vietas, sāpes progresē miera stāvoklī vai naktī, ir drudzis, izteikts apsārtums vai citi neparasti simptomi.

Fizioterapeita konsultācija ir noderīga, ja pēc vairākām nedēļām ar pielāgotu slodzi un vingrojumiem nav jūtams uzlabojums. Speciālists var palīdzēt precizēt diagnozi, izvērtēt spēku, kustību un skriešanas slodzi un izveidot konkrētajam cilvēkam piemērotu rehabilitācijas progresiju.

Biežāk uzdotie jautājumi

 

Biežāk uzdotie jautājumi par patellofemorālajām sāpēm

Vai krakšķēšana ceļgalā nozīmē skrimšļa bojājumu?

Nē. Krakšķēšana, klikšķēšana un citas skaņas ceļgalā ir bieži sastopamas arī cilvēkiem, kuriem nav sāpju vai kustību ierobežojumu. Skaņa pati par sevi neapstiprina skrimšļa bojājumu un nenozīmē, ka kustība kaitē ceļgalam.

Lielāka uzmanība nepieciešama, ja krakšķēšanu pavada izteiktas sāpes, pietūkums, ceļgala bloķēšanās, nestabilitāte vai būtisks kustību ierobežojums. Šādā situācijā ieteicams veikt ārsta vai fizioterapeita novērtējumu.

Vai patellofemorālo sāpju gadījumā drīkst veikt ceļa ekstenziju trenažierī?

Jā. Ceļa ekstenzija trenažierī var būt vērtīgs vingrojums kvadricepsa spēka atjaunošanai. Nav nepieciešams no tās automātiski izvairīties tikai tāpēc, ka vingrojuma laikā kustas ceļkauls vai celis tiek iztaisnots bez pēdas atbalsta pret grīdu.

Sākumā jāizvēlas piemērota pretestība un kustības amplitūda. Ja noteiktā ceļa leņķī sāpes palielinās, vingrojumu var veikt īsākā amplitūdā un vēlāk to pakāpeniski palielināt. Svarīgi, lai diskomforts būtu kontrolējams un pēc vingrošanas vai nākamajā dienā būtiski nepalielinātos. Ceļa un gūžas muskuļu vingrojumi ir viens no galvenajiem patellofemorālo sāpju ārstēšanas veidiem.

Vai nepieciešama magnētiskā rezonanse?

Tipiskas patellofemorālo sāpju ainas gadījumā magnētiskā rezonanse ārstēšanas sākumā parasti nav nepieciešama. Diagnozi visbiežāk nosaka pēc sāpju atrašanās vietas, simptomus provocējošajām aktivitātēm un ceļgala funkcionāla novērtējuma.

MRI var būt nepieciešama, ja sāpes sākušās pēc nozīmīgas traumas, celis ir izteikti pietūcis vai bloķējas, ir būtisks kustību ierobežojums vai rodas aizdomas par citu ceļgala struktūru bojājumu. Izmeklējumu var apsvērt arī tad, ja simptomi ilgstoši neuzlabojas, lai gan slodze un rehabilitācijas programma ir atbilstoši pielāgota.

Vai ceļgala ortoze izārstēs problēmu?

Ceļgala ortoze pati par sevi patellofemorālo sāpju cēloni nenovērš. Tā neatjauno kvadricepsa un gūžas muskuļu spēku un nepalielina ceļgala spēju ilgstoši panest skriešanu, pietupienus vai kāpšanu pa kāpnēm.

Tomēr patellu atbalstoša ortoze dažiem cilvēkiem var īslaicīgi samazināt sāpes un palīdzēt ērtāk veikt rehabilitācijas vingrojumus vai ikdienas aktivitātes. Tās efektu var pārbaudīt, atkārtojot iepriekš sāpīgu kustību ar ortozi. Ja jūtama skaidra atšķirība, ortozi var izmantot kā papildinājumu, bet ārstēšanas pamatā joprojām jābūt slodzes pielāgošanai un vingrojumiem.

Vai drīkst turpināt skriet?

Daudzos gadījumos skriešanu nav nepieciešams pilnībā pārtraukt. Sākumā var samazināt distanci, tempu, treniņu biežumu un skrējienus lejup no kalna. Dažkārt skriešanu īslaicīgi kombinē ar ātru iešanu vai citām aktivitātēm, kuras ceļgals panes labāk.

Slodze jāpielāgo ceļgala reakcijai. Viegls un kontrolējams diskomforts var būt pieļaujams, ja tas skriešanas laikā nepalielinās un līdz nākamajai dienai atgriežas ierastajā līmenī. Ja sāpes kļūst izteiktākas ar katru treniņu, parādās klibošana vai simptomi saglabājas ilgāk, slodze jāsamazina. Atsevišķiem skrējējiem var palīdzēt arī pakāpeniska skriešanas tehnikas vai soļu biežuma pielāgošana.

Cik bieži jāveic vingrojumi?

Spēka vingrojumus parasti var veikt divas vai trīs reizes nedēļā, starp intensīvākām nodarbībām atstājot laiku muskuļu atjaunošanai. Programmā vēlams iekļaut gan kvadricepsa, gan gūžas muskuļu vingrojumus.

Konkrētais piegājienu, atkārtojumu un izmantotās pretestības daudzums jāpielāgo cilvēka sagatavotībai un simptomu reakcijai. Kad vingrojumu iespējams izpildīt viegli, kontrolēti un bez būtiskas ceļgala reakcijas nākamajā dienā, slodzi pakāpeniski palielina. Ilgstoši paliekot tikai pie ļoti viegliem vingrojumiem, muskuļi var nesaņemt pietiekamu stimulu spēka attīstīšanai.

Kopsavilkums

Patellofemorālais sāpju sindroms visbiežāk izraisa izplūdušas sāpes ap ceļkaulu vai aiz tā. Simptomi var pastiprināties pietupienos, kāpjot pa kāpnēm, skrienot un pēc ilgstošas sēdēšanas ar saliektu celi.

Šīs sāpes jānošķir no Jumper’s Knee, kam raksturīgas precīzāk lokalizētas sāpes patellas cīpslā zem ceļkaula, un no iliotibiālās saites sindroma, kam raksturīgas sāpes ceļgala ārmalā skriešanas laikā.

Ārstēšanas pamatā ir slodzes pielāgošana un pakāpeniska ceļa un gūžas muskuļu stiprināšana. Gan pietupieni un pakāpieni, gan ceļa ekstenzija var būt noderīgi, ja tiek pielāgota pretestība un kustības amplitūda.f

Teipošana, ceļgala ortoze vai pēdu ieliktņi dažiem cilvēkiem var īslaicīgi mazināt simptomus, taču tie neaizstāj vingrošanu. Ja celis ir izteikti pietūcis, bloķējas, sāpes radušās pēc traumas vai ilgstoši nemazinās, nepieciešams ārsta vai fizioterapeita novērtējums.

Rakstā sniegtā informācija ir izglītojoša un neaizstāj individuālu ārsta vai fizioterapeita konsultāciju.

Izmantotā literatūra

Neal BS, Lack SD, Bartholomew C, et al. Best practice guide for patellofemoral pain based on synthesis of a systematic review, the patient voice and expert clinical reasoning. Br J Sports Med. 2024;58(24):1486–1495. doi:10.1136/bjsports-2024-108110.

Willy RW, Hoglund LT, Barton CJ, et al. Patellofemoral Pain: Clinical Practice Guidelines Linked to the International Classification of Functioning, Disability and Health. J Orthop Sports Phys Ther. 2019;49(9):CPG1–CPG95. doi:10.2519/jospt.2019.0302.

Collins NJ, Barton CJ, van Middelkoop M, et al. 2018 Consensus statement on exercise therapy and physical interventions to treat patellofemoral pain. Br J Sports Med. 2018;52(18):1170–1178. doi:10.1136/bjsports-2018-099397.

Nascimento LR, Teixeira-Salmela LF, Souza RB, Resende RA. Hip and Knee Strengthening Is More Effective Than Knee Strengthening Alone for Reducing Pain and Improving Activity in Individuals With Patellofemoral Pain. J Orthop Sports Phys Ther. 2018;48(1):19–31. doi:10.2519/jospt.2018.7365.

de Souza Júnior JR, Rabelo PHR, Lemos TV, et al. Effects of two gait retraining programs on pain, function, and lower limb kinematics in runners with patellofemoral pain. PLoS One. 2024;19(1):e0295645. doi:10.1371/journal.pone.0295645.

Lankhorst NE, van Middelkoop M, Crossley KM, et al. Factors that predict a poor outcome 5–8 years after the diagnosis of patellofemoral pain. Br J Sports Med. 2016;50(14):881–886. doi:10.1136/bjsports-2015-094664.

Vēlaties uzzināt vairāk par ceļa sāpēm un traumām?

Pilnajā ceļa sāpju un traumu ceļvedī apkopoti biežākie cēloņi, simptomi, ārstēšanas principi un rehabilitācijas posmi – Skatīt pilnu ceļa sāpju un traumu ceļvedi →

📖 Kā pareizi rehabilitēt ceļa saišu sastiepumu?

📖 Kad pēc ceļa traumas vajadzīga fizioterapeita palīdzība?

📖 Vingrojumi ceļa stabilitātes un spēka atjaunošanai

📖 Ceļa sāpes pēc sporta – ko nozīmē sāpju vieta un kad meklēt palīdzību?

Vai man pilnībā jāpārtrauc pietupieni un skriešana, kamēr ceļgals vairs nesāp?

Aigars Caune
Fizioterapeits

Parasti pilnīga aktivitāšu pārtraukšana nav nepieciešama. Pietupienam var samazināt dziļumu, svaru vai atkārtojumu skaitu, savukārt skriešanai – distanci, tempu un kalnu posmus. Viegls un kontrolējams diskomforts var būt pieļaujams, ja sāpes slodzes laikā nepieaug un nākamajā dienā nav izteiktākas. Mērķis ir nevis izvairīties no ceļgala noslogošanas, bet pakāpeniski palielināt tā spēju panest ikdienas un sporta slodzi.

Vairāk rakstu par rehabilitāciju

Interesē vairāk informācijas par rehabilitāciju? Apskatiet mūsu rehabilitācijas ceļvedi, kur atradīsiet rakstus par atveseļošanos pēc traumām un operācijām, rehabilitācijas vingrinājumiem, fizioterapeitu ieteikumiem un ceļu uz drošu atgriešanos ikdienas aktivitātēs un sportā.

Apskatīt rehabilitācijas ceļvedi