Ikra muskuļa plīsums: simptomi, ārstēšana un rehabilitācija

Pēkšņa, asa sāpe ikrā sprinta, lēciena, atspēriena vai straujas virziena maiņas laikā var liecināt par ikra muskuļa sastiepumu vai plīsumu. Daudzi cilvēki traumas brīdi apraksta kā sajūtu, ka kāds būtu iesitis pa ikru vai trāpījis ar bumbu, lai gan tieša kontakta nav bijis.

Pēc vieglākas traumas cilvēks vēl var turpināt staigāt, tomēr parasti parādās sāpes atspēriena laikā, kāpjot pa kāpnēm vai ceļoties uz pirkstgaliem. Plašāka bojājuma gadījumā iešana kļūst apgrūtināta, var parādīties pietūkums, zilums un izteikts ikra spēka samazinājums.

Ikra muskuļa plīsuma ārstēšana lielākajā daļā gadījumu ir konservatīva. Tas nozīmē, ka operācija nav nepieciešama, bet muskulim pakāpeniski jāatjauno kustību apjoms, spēks, elastīgā slodzes tolerance un spēja atkārtoti izpildīt ātras kustības. Atgriešanos skriešanā vai sportā nevajadzētu noteikt tikai pēc pagājušo nedēļu skaita vai sāpju pazušanas ikdienā.

Kas ir ikra muskuļa plīsums?

Ikra mugurējo daļu galvenokārt veido gastrocnemius jeb dvīņu muskulis un zem tā novietotais soleus jeb plekstveida muskulis. Abi muskuļi pāriet Ahileja cīpslā un piedalās pēdas kustībā uz leju, kas nepieciešama iešanas, skriešanas, lēkšanas un atspēriena laikā.

Gastrocnemius šķērso gan ceļa, gan potītes locītavu. Tas aktīvi darbojas ātrās un eksplozīvās kustībās, piemēram, sprintā, lēcienā un straujā kustības uzsākšanā. Soleus atrodas dziļāk un nešķērso ceļa locītavu. Tas ir īpaši nozīmīgs skriešanas laikā, ilgstošā slodzē un situācijās, kad ceļgals ir saliekts.

Ikra muskuļa plīsums nenozīmē, ka muskulis vienmēr ir pārrauts pilnībā. Visbiežāk bojāta ir tikai daļa muskuļu šķiedru vai muskuļa un tā saistaudu savienojuma. Traumas smagums var būt ļoti atšķirīgs — no neliela sastiepuma ar saglabātu spēju staigāt līdz plašam plīsumam ar izteiktu spēka un funkcijas zudumu.

Dažkārt ikra muskuļa traumu apzīmē ar terminu “tenisista kāja” jeb tennis leg. Vēsturiski to saistīja ar plantaris muskuļa plīsumu, tomēr praksē šāda klīniskā aina biežāk ir saistīta ar gastrocnemius vai gastrocnemius un soleus savienojuma bojājumu.

Kā rodas ikra muskuļa plīsums?

Trauma parasti rodas brīdī, kad ikra muskulim ļoti īsā laikā jāattīsta liels spēks vai jākontrolē strauja kustība. Tipiska situācija ir kustības uzsākšana sprintā, pēkšņs paātrinājums, lēciens, piezemēšanās vai virziena maiņa.

Gastrocnemius plīsums biežāk rodas eksplozīvas kustības laikā, kad ceļgals ir gandrīz iztaisnots un potīte strauji virzās uz augšu. Šādā pozīcijā muskulis vienlaikus tiek izstiepts un pakļauts lielai slodzei.

Soleus muskuļa trauma ne vienmēr ir tik pēkšņa. Sāpes var attīstīties pakāpeniskāk, piemēram, pēc skriešanas apjoma vai intensitātes palielināšanas, atkārtotiem paātrinājumiem, skriešanas kalnā vai ilgstošas slodzes. Soleus bojājuma gadījumā sāpes mēdz būt dziļākas un grūtāk precīzi lokalizējamas.

Risks palielinās, ja cilvēks pēc pārtraukuma pārāk ātri atgriežas intensīvos treniņos, strauji palielina skriešanas apjomu vai nav pietiekami sagatavojis ikra muskuļus sprintam un lēcieniem. Nozīmīgs riska faktors ir arī iepriekšēja ikra vai citas apakšējās ekstremitātes trauma.

Kādi ir ikra muskuļa plīsuma simptomi?

Raksturīgākais simptoms ir pēkšņa, asa sāpe ikrā. Traumas brīdī cilvēks var sajust plīšanas, dūriena vai sitiena sajūtu. Dažreiz šķiet, ka pa ikru būtu trāpījis pretinieks vai atlēkusi bumba, lai gan nekāds kontakts nav noticis.

Pēc traumas parasti kļūst sāpīgi atspiesties ar pēdu, ātri iet, kāpt pa kāpnēm vai piecelties uz pirkstgaliem. Vieglākas traumas gadījumā iešana ir iespējama, bet var parādīties neliela klibošana. Plašāka bojājuma gadījumā cilvēks nevar pilnvērtīgi noslogot kāju vai veikt vienas kājas pacelšanos uz pirkstgala.

Pietūkums un zilums ne vienmēr parādās uzreiz. Zilums var kļūt redzams tikai pēc vienas vai vairākām dienām un gravitācijas ietekmē noslīdēt zemāk pa apakšstilbu. Traumētajā vietā var būt arī lokāls jutīgums, sabiezējums vai sāpīga muskuļa stiepšanas sajūta.

Gastrocnemius bojājuma gadījumā sāpes biežāk jūtamas ikra augšējā vai vidējā daļā, nereti vairāk iekšpusē. Soleus trauma var izraisīt dziļākas sāpes ikra vidējā vai apakšējā daļā, kuras pastiprinās skriešanas laikā vai izpildot ikru vingrojumu ar saliektu ceļgalu.

Ikra muskuļa plīsuma pakāpes

Ikra muskuļu traumas tradicionāli iedala trīs smaguma pakāpēs. Šāds iedalījums palīdz aptuveni raksturot bojājumu, taču precīzu atveseļošanās laiku nevar noteikt tikai pēc traumas pakāpes.

Norādītie termiņi ir tikai orientējoši. Pat divas šķietami līdzīgas ikra traumas var atjaunoties ļoti atšķirīgā tempā. Prognozi ietekmē bojātais muskulis, traumas atrašanās vieta, saistaudu vai aponeirozes iesaiste, cilvēka vecums, iepriekšējās traumas un sporta veida prasības.

Profesionālam futbolistam vai tenisistam atgriešanās prasības ir ievērojami augstākas nekā cilvēkam, kura galvenais mērķis ir nesāpīgi staigāt un veikt ikdienas aktivitātes.

Kā ikra muskuļa plīsumu atšķirt no citām problēmām?

Ne visas pēkšņās sāpes ikrā izraisa muskuļa plīsums. Līdzīgus simptomus var radīt Ahileja cīpslas trauma, dziļo vēnu tromboze, Beikera cistas plīsums, nerva kairinājums vai retāk arī asinsrites traucējumi.

Ahileja cīpslas plīsuma gadījumā sāpes parasti ir zemāk, tuvāk cīpslai un papēdim. Cilvēks var nespēt normāli atspiesties ar pēdu vai nostāties uz pirkstgala. Dažkārt Ahileja cīpslas plīsums tiek sajaukts ar ikra muskuļa traumu, tādēļ izteikta spēka zuduma gadījumā nepieciešama profesionāla pārbaude.

Dziļo vēnu tromboze ne vienmēr ir saistīta ar konkrētu kustību vai sporta epizodi. Tai var būt raksturīgs vienas kājas pietūkums, smaguma sajūta, siltums, apsārtums un sāpes, kas nav izskaidrojamas ar skaidru traumas mehānismu.

Steidzami medicīnisku palīdzību nepieciešams meklēt, ja parādās:

• izteikts vai strauji pieaugošs vienas kājas pietūkums;
• ikra apsārtums un neparasts siltums;
• pēkšņs elpas trūkums;
• sāpes krūtīs;
• reibonis, ģībonis vai asiņu atklepošana.

Šādi simptomi var liecināt par dziļo vēnu trombozi vai plaušu emboliju, un tos nedrīkst uzskatīt par parastu sporta traumu.

Kā diagnosticē ikra muskuļa plīsumu?

Daudzos gadījumos diagnozi iespējams noteikt, izvērtējot traumas mehānismu, sāpju atrašanās vietu un kājas funkciju. Fizioterapeits vai ārsts pārbauda spēju staigāt, pārvietot potīti, noslogot ikra muskuļus un piecelties uz pirkstgaliem.

Svarīgi ir pārbaudīt ikra spēku gan ar iztaisnotu, gan saliektu ceļgalu. Vingrojumi ar taisnāku ceļgalu vairāk noslogo gastrocnemius, savukārt saliekta ceļgala pozīcija ļauj vairāk novērtēt soleus muskuļa darbību.

Izmeklēšanas laikā jāizvērtē arī Ahileja cīpslas integritāte un jānoskaidro, vai simptomi nevarētu būt saistīti ar citu medicīnisku problēmu.

Ultrasonogrāfija var palīdzēt noteikt bojājuma atrašanās vietu, muskuļu šķiedru pārrāvumu, hematomu un saistaudu iesaisti. Tās priekšrocība ir iespēja novērtēt muskuļus kustības laikā.

Magnētisko rezonansi biežāk izmanto neskaidras vai dziļas soleus traumas, atkārtota plīsuma vai profesionāla sportista gadījumā, kad nepieciešams precīzāk izvērtēt bojāto struktūru. Tomēr attēldiagnostikas rezultāti vieni paši nenosaka, kad cilvēks drīkst atgriezties skriešanā vai sportā. Būtiski ir arī simptomi, spēks un kājas reakcija uz pakāpenisku slodzi.

Ko darīt pirmajās dienās pēc ikra traumas?

Pirmajās dienās galvenais mērķis ir pasargāt bojāto vietu no atkārtotas traumēšanas, samazināt sāpes un kontrolēt pārmērīgu pietūkumu. Tas nenozīmē, ka kājai obligāti jābūt pilnībā nekustīgai.

Ja cilvēks spēj staigāt bez izteiktas klibošanas un sāpes nepalielinās, viegla ikdienas kustība parasti ir pieļaujama. Savukārt, ja katrs solis izraisa asas sāpes, īslaicīgi var būt nepieciešami kruķi vai cita veida atslogošana.

Pirmajā periodā nevajadzētu skriet, lēkt, agresīvi stiept ikru vai veikt spēcīgu masāžu tieši traumētajā vietā. Arī mēģinājums “izstaigāt sāpes” nav laba pieeja, ja slodzes laikā palielinās klibošana un sāpes.

Elastīga kompresijas saite vai kompresijas izstrādājums var palīdzēt kontrolēt pietūkumu un uzlabot pašsajūtu. Kompresijai nevajadzētu būt tik ciešai, ka parādās pēdas tirpšana, nejutīgums, izteikts vēsums vai ādas krāsas izmaiņas.

Aukstuma aplikāciju var lietot īslaicīgi, ja tā samazina sāpes. Aukstumu nevajadzētu uzskatīt par galveno muskuļa ārstēšanas metodi, un to nedrīkst uzklāt tieši uz ādas vai turēt ilgstoši.

Kad akūtās sāpes sāk samazināties, var uzsākt mierīgas potītes kustības uz augšu un leju. Vēlāk var pievienot vieglu pēdas spiešanu pret grīdu vai citu pretestību, ja vingrojums nerada asas sāpes un nepasliktina simptomus nākamajā dienā.

Kāpēc ilgstoša pilnīga atpūta nav labākais risinājums?

Pēc ikra muskuļa plīsuma sākotnēji nepieciešams samazināt slodzi, tomēr ilgstoša pilnīga atpūta var samazināt muskuļa spēku un slodzes toleranci. Sadzīstošajiem audiem nepieciešama pakāpeniska un kontrolēta mehāniska slodze.

Tas nenozīmē, ka muskulim jāveic smagi vingrojumi jau pirmajās dienās. Slodze jāsāk ar vienkāršām kustībām un vieglu muskuļa aktivizēšanu, pēc tam pakāpeniski pārejot uz ikru pacelšanām, spēka vingrojumiem, lēcieniem un skriešanu.

Pareiza slodze rehabilitācijas laikā parasti rada vieglu vai mērenu piepūli, bet ne asas vai pieaugošas sāpes. Būtiski ir novērtēt ne tikai sajūtas vingrojuma laikā, bet arī ikra stāvokli dažas stundas vēlāk un nākamajā rītā.

Ja pēc slodzes sāpes un stīvums būtiski palielinās vai parādās jauns pietūkums, slodze, visticamāk, ir bijusi pārāk liela.

Ikra muskuļa rehabilitācijas sākuma posms

Rehabilitācijas sākumā galvenais uzdevums ir atjaunot normālu iešanu un spēju viegli aktivizēt ikra muskuļus. Cilvēkam pakāpeniski jāspēj pārvietot potīti, izdarīt spiedienu ar pēdu pret grīdu un noslogot kāju bez pieaugošas klibošanas.

Viegli izometriski vingrojumi var būt piemēroti jau agrīnā posmā. Piemēram, sēdus stāvoklī pēdu var viegli spiest grīdā, neļaujot papēdim pacelties. Muskulī rodas sasprindzinājums, bet nenotiek liela kustība. Tas ļauj sākt atjaunot muskuļa funkciju, nepielietojot pārāk lielu slodzi.

Pakāpeniski var pāriet uz divu kāju pacelšanos uz pirkstgaliem. Sākumā kustību var izpildīt nelielā amplitūdā, pieturoties pie sienas vai krēsla. Svarīgāka par lielu atkārtojumu skaitu ir vienmērīga kustība un līdzvērtīga svara sadale uz abām kājām.

Kad cilvēks spēj veikt šo vingrojumu bez asas sāpes un izteiktas reakcijas nākamajā dienā, pakāpeniski palielina kustības amplitūdu un atkārtojumu skaitu.

Spēka atjaunošana ar taisnu un saliektu ceļgalu

Viena no biežākajām kļūdām ikra rehabilitācijā ir tikai viena veida ikru pacelšanas vingrojumu izpildīšana. Lai pilnvērtīgi sagatavotu kāju skriešanai un sportam, jātrenē gan gastrocnemius, gan soleus.

Ikru pacelšana ar iztaisnotu vai tikai nedaudz saliektu ceļgalu vairāk noslogo gastrocnemius muskuli. Sākumā vingrojumu var izpildīt ar abām kājām, vēlāk pakāpeniski pārejot uz vienas kājas variantu. Kad ķermeņa svars kļūst par mazu slodzi, var izmantot hanteli, svaru stieni vai trenažieri.

Soleus muskuļa trenēšanai nepieciešama saliekta ceļgala pozīcija. To var panākt, izpildot ikru pacelšanu sēdus, turot papildu svaru uz augšstilba, vai veicot papēža pacelšanu stāvus ar ceļgalu, kas saglabājas saliekts.

Rehabilitācijas sākumā bieži izmanto lielāku atkārtojumu skaitu ar vieglāku slodzi. Vēlāk muskulim nepieciešami arī smagāki spēka vingrojumi. Skriešanas un sprinta laikā ikra muskuļiem jāspēj radīt un absorbēt ļoti lielu spēku, tādēļ tikai vieglas gumijas vai ķermeņa svara vingrojumi ne vienmēr ir pietiekami.

Spēka atjaunošanā jāievēro pakāpeniskas slodzes palielināšanas princips — vispirms uzlabojot kustības kvalitāti un atkārtojumu panesību, bet vēlāk palielinot pretestību, kustības ātrumu un sporta specifiku.

Kad sākt lēcienus un elastīgā spēka vingrojumus?

Pirms lēcienu uzsākšanas cilvēkam būtu jāspēj normāli staigāt, veikt kontrolētas vienas kājas ikru pacelšanas un noslogot ikru bez izteiktas simptomu reakcijas.

Lēcienu progresiju parasti sāk ar nelieliem atsperīgiem palēcieniem uz abām kājām. Vēlāk var pāriet uz vieglu lēkšanu ar lecamauklu, vienas kājas palēcieniem un dažādu virzienu kustībām.

Sākumā lēcienu augstums nav galvenais. Svarīgāk ir spēt ātri un ritmiski atsperties no zemes, saglabājot stabilu kustību un neizvairoties no traumētās kājas noslogošanas.

Pakāpeniski vingrojumus var padarīt ātrākus, spēcīgākus un vairāk līdzīgus sporta prasībām. Futbolistam būs jāatjauno spēja atkārtoti sprintot un mainīt virzienu, savukārt skrējējam jāspēj panest ilgstošu atkārtotu slodzi ar lielu soļu skaitu.

Kad drīkst atsākt skriet?

Skriešanu nevajadzētu sākt tikai tāpēc, ka ikrs vairs nesāp miera stāvoklī. Pirms pirmā skrējiena cilvēkam būtu jāspēj ātri staigāt bez klibošanas, izpildīt atkārtotas vienas kājas ikru pacelšanas un veikt nelielus palēcienus bez būtiskas sāpju palielināšanās.

Sākumā var izmantot iešanas un vieglas skriešanas intervālus. Piemēram, īsu vieglas skriešanas posmu nomaina ar iešanu un atkārto vairākas reizes. Ja ikrs uz šo slodzi reaģē labi, skriešanas posmus pakāpeniski pagarina.

Pēc tam pāriet uz nepārtrauktu mierīgu skrējienu, palielinot vispirms ilgumu un tikai vēlāk ātrumu. Vienlaikus palielināt gan skriešanas distanci, gan tempu parasti nav nepieciešams.

Skriešanas progresiju var plānot, izmantojot FITT-VP principu, atsevišķi pielāgojot treniņu biežumu, intensitāti, ilgumu un kopējo slodzes progresiju.

Kad vienmērīga skriešana ir panesama, var ieviest pakāpeniskus paātrinājumus. Sākumā tie ir kontrolēti un ievērojami lēnāki par maksimālo sprintu. Ātrumu palielina vairākās treniņu reizēs, novērtējot ikra reakciju ne tikai treniņa laikā, bet arī nākamajā dienā.

Atgriešanās futbolā un citos sporta veidos

Spēja mierīgi paskriet vēl nenozīmē, ka muskulis ir gatavs futbolam, tenisam, padelam vai basketbolam. Šajos sporta veidos ikram jāiztur strauja paātrināšanās, bremzēšana, virziena maiņa, lēcieni un atkārtoti sprinti.

Vēlīnajā rehabilitācijas posmā jāatjauno ne tikai ikra maksimālais spēks, bet arī spēja ātri uzņemt un atkārtoti atdot elastīgo enerģiju lēcienos un atspērienos. Plašāk par šo īpašību lasiet rakstā Reaktīvais spēks sportā – nozīme sprintā, lēcienos un virziena maiņā

Pirms pilnas atgriešanās treniņos sportistam pakāpeniski jāizpilda taisnvirziena skriešana, paātrinājumi, strauja apstāšanās, sānu kustības, virziena maiņas un konkrētā sporta veida tehniskie elementi.

Futbolistam slodzi var progresēt no individuālas skriešanas uz vingrojumiem ar bumbu, pēc tam uz komandas treniņa daļām un tikai vēlāk uz pilnu treniņu. Atgriešanās sacensībās parasti ir pēdējais posms, nevis pirmais tests tam, vai ikrs ir sadzijis.

Pēc pilna treniņa nevajadzētu parādīties jaunam pietūkumam, izteiktām sāpēm vai būtiskam stīvuma pieaugumam nākamajā rītā. Viegls muskuļu nogurums var būt pieļaujams, taču progresējoši simptomi liecina, ka slodze vēl nav panesama.

Kādi kritēriji jāizpilda pirms atgriešanās sportā?

Atgriešanās lēmums jābalsta uz vairākiem rādītājiem, nevis tikai uz sāpju neesamību. Vēlams, lai sportistam:

• nebūtu sāpju un klibošanas ikdienas gaitā;
• būtu atjaunots pilns vai gandrīz pilns potītes kustību apjoms;
• vienas kājas ikru pacelšanas kvalitāte būtu līdzīga veselajai pusei;
• būtu atjaunots ikra spēks ar taisnu un saliektu ceļgalu;
• būtu iespējams nesāpīgi lēkt, piezemēties un atkārtoti atsperties;
• būtu panesama skriešana, sprinti, bremzēšana un virziena maiņas;
• pēc pilnvērtīga treniņa nerastos būtiska simptomu reakcija.

Ja iespējams, ikra spēku vēlams novērtēt objektīvi, salīdzinot abas kājas. Praktisks mērķis pirms atgriešanās intensīvā sportā bieži ir vismaz aptuveni 90% simetrija, taču ar vienu skaitli nepietiek. Jāvērtē arī kustību kvalitāte, muskuļa izturība un spēja atkārtoti izpildīt augstas intensitātes darbības noguruma apstākļos.

Biežākās kļūdas ikra muskuļa rehabilitācijā

Viena no biežākajām kļūdām ir pārāk ilga pilnīga atpūta. Sākotnēja atslogošana var būt nepieciešama, bet muskulim pakāpeniski jāatgriežas pie slodzes, lai atjaunotu spēku un audu toleranci.

Otra kļūda ir agresīva stiepšana uzreiz pēc traumas. Sajūta, ka ikrs ir stīvs, var radīt vēlmi to intensīvi izstiept, tomēr agrīnā posmā tas var palielināt sāpes bojātajā vietā. Stiepšana jāievieš pakāpeniski un tikai tad, kad tā nerada asu vai pieaugošu diskomfortu.

Bieži pārāk liela uzmanība tiek pievērsta masāžai un pasīvajām procedūrām. Tās var palīdzēt samazināt sāpes un uzlabot pašsajūtu, taču nevar aizvietot spēka vingrojumus, lēcienus un skriešanas progresiju.

Vēl viena izplatīta kļūda ir atgriešanās sportā uzreiz pēc sāpju pazušanas. Ikdienas iešana rada ievērojami mazāku slodzi nekā sprints vai strauja virziena maiņa. Cilvēks var justies labi ikdienā, bet vēl nebūt gatavs pilnvērtīgam treniņam.

Rehabilitācija var būt nepilnīga arī tad, ja ikrs tiek trenēts tikai ar iztaisnotu ceļgalu. Skriešanas laikā liela nozīme ir arī soleus muskulim, tādēļ spēka vingrojumi jāveic dažādās ceļgala pozīcijās.

Vai masāža palīdz pēc ikra muskuļa plīsuma?

Masāža var palīdzēt samazināt apkārtējo muskuļu saspringumu un uzlabot pašsajūtu, tomēr tās laiks un intensitāte jāizvēlas piesardzīgi.

Pirmajās dienās pēc traumas dziļa un spēcīga masāža tieši bojātajā vietā parasti nav ieteicama. Tā var palielināt sāpes, kairināt audus un pastiprināt asiņošanu vai pietūkumu.

Vēlākā rehabilitācijas posmā viegla mīksto audu apstrāde var tikt izmantota kā papildinājums, īpaši, ja cilvēkam ir apkārtējo audu stīvuma sajūta. Tomēr masāžai nevajadzētu kļūt par galveno ārstēšanas metodi.

Muskuļa spēku, slodzes toleranci un spēju sprintot nevar atjaunot tikai ar masāžu. Galvenā rehabilitācijas daļa ir pakāpeniski progresējoši vingrojumi.

Vai pēc ikra plīsuma nepieciešama ortoze vai kompresija?

Vairumam cilvēku stingra ortoze nav nepieciešama. Akūtajā periodā var izmantot elastīgu saiti, kompresijas zeķi vai ikra kompresijas izstrādājumu, ja tas mazina pietūkumu un uzlabo pašsajūtu.

Smagākas traumas gadījumā ārsts uz īsu periodu var ieteikt staigāšanas zābaku vai papēža paaugstinājumu, īpaši, ja normāla iešana izraisa izteiktas sāpes. Šādu risinājumu nevajadzētu lietot ilgāk, nekā nepieciešams, jo ilgstoša imobilizācija samazina muskuļa spēku un kustību apjomu.

Kompresija pati par sevi nesadziedē plīsumu. Tā ir palīglīdzeklis simptomu kontrolei, savukārt pilnvērtīgai atveseļošanai nepieciešama pakāpeniska kustība un slodze.

Kad nepieciešams ārsta vai fizioterapeita novērtējums?

Pēc vieglas ikra traumas simptomi var sākt samazināties dažu dienu laikā. Tomēr profesionāls novērtējums ir ieteicams, ja pēc traumas nav iespējams normāli paiet, nevar piecelties uz traumētās kājas pirkstgala vai strauji palielinās pietūkums un zilums.

Pārbaude nepieciešama arī tad, ja ir aizdomas par Ahileja cīpslas bojājumu, sāpes nemazinās vai pēc sākotnēja uzlabojuma atkal ievērojami pastiprinās.

Sportistam fizioterapeita novērtējums ir īpaši noderīgs, jo rehabilitācijas mērķis nav tikai atjaunot nesāpīgu iešanu. Jānovērtē arī ikra maksimālais spēks, izturība, lēcienu funkcija, skriešanas tolerance un sporta specifiskās kustības.

Kā samazināt atkārtotas ikra traumas risku?

Ikra muskuļu traumas var atkārtoties, īpaši pirmajā periodā pēc atgriešanās sportā. Viens no galvenajiem iemesliem ir pārāk strauja pāreja no rehabilitācijas uz pilnu treniņu slodzi.

Spēka vingrojumi jāturpina arī pēc tam, kad cilvēks ir atsācis skriet. Ikri regulāri jātrenē gan ar taisnu, gan saliektu ceļgalu, pakāpeniski izmantojot pietiekami lielu pretestību.

Skrējējiem būtiski pakāpeniski palielināt distanci, tempu un skriešanas reljefa sarežģītību. Komandu sporta veidu atlētiem nepieciešams regulāri iekļaut paātrinājumus, sprintus un virziena maiņas, negaidot, līdz šāda slodze pēkšņi parādās sacensībās.

Svarīga ir arī pareiza treniņu slodzes vadība. Ja vienlaikus tiek palielināts treniņu biežums, ilgums un intensitāte, ikra muskuļi var nepaspēt pielāgoties.

Kopsavilkums

Ikra muskuļa plīsums visbiežāk rodas sprinta, lēciena, spēcīga atspēriena vai straujas virziena maiņas laikā. Raksturīga ir pēkšņa asa sāpe, kas var atgādināt sitienu pa ikru, kā arī grūtības staigāt, atspiesties ar pēdu un piecelties uz pirkstgaliem.

Pirmajās dienās nepieciešams izvairīties no kustībām, kas palielina sāpes un klibošanu, tomēr ilgstoša pilnīga atpūta parasti nav nepieciešama. Kad simptomi sāk mazināties, pakāpeniski jāatjauno kustības, muskuļa aktivizēšana un spēks.

Pilnvērtīgā rehabilitācijā jātrenē gastrocnemius un soleus muskuļi, izmantojot vingrojumus ar taisnu un saliektu ceļgalu. Vēlāk nepieciešams ieviest lēcienus, skriešanu, paātrinājumus un sporta specifiskās kustības.

Atgriešanos sportā drošāk noteikt pēc funkcionālajiem kritērijiem un kājas reakcijas uz pilnvērtīgu slodzi, nevis tikai pēc pagājušo nedēļu skaita. Ja pēc traumas nav iespējams normāli paiet, piecelties uz pirkstgala vai simptomi neuzlabojas, ieteicams veikt ārsta vai fizioterapeita novērtējumu.

Rakstā sniegtā informācija ir izglītojoša un neaizstāj individuālu ārsta vai fizioterapeita konsultāciju.

Izmantotā literatūra

Green B, McClelland JA, Semciw AI, Schache AG, McCall A, Pizzari T. The Assessment, Management and Prevention of Calf Muscle Strain Injuries: A Qualitative Study of the Practices and Perspectives of 20 Expert Sports Clinicians. Sports Medicine – Open. 2022;8:10. doi:10.1186/s40798-021-00364-0.

Green B, Lin M, McClelland JA, et al. Return to Play and Recurrence After Calf Muscle Strain Injuries in Elite Australian Football Players. American Journal of Sports Medicine. 2020;48(13):3306–3315. doi:10.1177/0363546520959327.

Prakash A, Entwisle T, Schneider M, Brukner P, Connell D. Connective Tissue Injury in Calf Muscle Tears and Return to Play: MRI Correlation. British Journal of Sports Medicine. 2018;52(14):929–933. doi:10.1136/bjsports-2017-098362.

Pedret C, Balius R, Blasi M, et al. Ultrasound Classification of Medial Gastrocnemius Injuries. Scandinavian Journal of Medicine & Science in Sports. 2020;30(12):2456–2465. doi:10.1111/sms.13812.

Meek WM, Kucharik MP, Eberlin CT, Naessig SA, Rudisill SS, Martin SD. Calf Strain in Athletes. JBJS Reviews. 2022;10(3). doi:10.2106/JBJS.RVW.21.00183.

Green B, Lin M, Schache AG, et al. Calf Muscle Strain Injuries in Elite Australian Football Players: A Descriptive Epidemiological Evaluation. Scandinavian Journal of Medicine & Science in Sports. 2020;30(1):174–184. doi:10.1111/sms.13552.